veidenbums ([info]jd) rakstīja,
@ 2011-07-28 15:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:ant-amerikānisms Persijas līcī

Oslo, III (latvieši)
Tur laukos satikām latviešus vairākas reizes. Te, Oslo, es neesmu dzirdējis latviešu valodu vispār, ja neskaita vasaras skolā, kur ir vēl divi kādreizējie LU SZF studenti, kas tagad mācās un dzīvo Zviedrijā un Holandē.

Pirmkārt, es paliku mājā pie radinieka, kur vēl vismaz dažos citos dzīvokļos arī dzīvo latvieši.
Otrkārt, satikām viņus vietējās pilsētas promenādē (un lai arī tas bija nākamais vakars pēc terorakta, promenādes bāri un diskotēkas bija pilnas un paskaļas).
Treškārt, apciemojām dažus kaut kur ārpus pilsētas pusmežā gandrīz viensētā, lai aizņemtos spaiņus pa ceļam uz ķiršu lasīšanu.
Ceturtkārt, satikām trīs makšķerējot, kad nolēmām iegriezties tuvākajā sānceļā pie jūras.
Piektkārt, citi iegriezās ciemos, jo kāds no viņiem brauca atpakaļ uz Latviju (un pie viena paņēma mani līdz Oslo).

Protams, tās nebija aklas sakritības. Viesstrādnieki uztur sakarus ar citiem izceļotājiem no tās pašas vai tuvākajām valstīm. Latviešiem tie ir lietuvieši un poļi, kuri visbiežāk tiek minēti sarunās, pamatā kā trakāki un redzamāki viesstrādnieki, un kā tie, no kuriem tiek pirktas dārgās lietas (alkohols, cigaretes) un pakalpojumi (arī iespējams ka nelegāli, piem., kreisā satelītu šķīvja uzlikšana ar programmām no Latvijas). To arī viņi paši saka – pirmajā gadā mums vispār nebija nekādu sakaru ar vietējiem, ja neskaita pārdevējus supermārketos.

Latvieši izmanto latviešus un citus tuvākos (lietuviešus, poļus) kā resursu, tāpēc veidojot un uzturot saites, veidojas tīkls. Viņi zina, kur kurš dzīvo, kur kurš strādā, kur ir kura veikali. Piemēram, bija zināms, ka tie trīs makšķernieki dzīvo kaut kur tajā rajonā (tajā salā caur kuru gāja mūsu ceļš uz ķiršu koku). Tāpat nav brīnums, ka sestdienas vakarā arī pilsētas latvieši izies promenādē (pilsēta ir maza, kādi 40 000).

Kāda ir motivācija strādāt un dzīvot Norvēģijā? Drošība un pārliecība par nākotni, un to jau es biju dzirdējis agrāk. Tur viss ir sakārtots un skaidrs. Zināms kā strādā mehānismi un kas ir jādara, lai tiktu tālāk (dabūtu labāku darbu, nopirktu māju utt.). Galvenais ir jāiemācās valoda, un pēc tam viss būs. Norvēģi atzīstot un ticot pat padomju profeņu diplomiem, un bez profesionālās izglītības papīra tu nedrīksti uzsākt attiecīgu biznesu.

Viņi visi izskatās samērā apmierināti, bet tā kā nesen biju runājis ar Šulcu, kurš pēc divu mēnešu mokām viesstrādnieka lomā atbēdzis atpakaļ uz dzimteni, manī bija skepse. Tiesa, tā bija Anglija (bet analoga piejūras vasarnieku pilsēta), un uzreiz pēc atgriešanās viņš dabūjis ciešamu darbu, un jūtās samērā laimīgs. Mēģināju Šulca gadījumu konfrontēt ar Norvēģijas viesstrādnieku gadījumu. Kā sapratu, Šulcam bija divi iemesli bēgt: totāla nedrošība (viņam tur nebija nekāda bekapa, nekāda drošības tīkla) un koloniālisms (vietējo attieksme pret viesiem).

‘Norvēģi’ apgalvoja, ka vietējiem ir ļoti laba un korekta attieksme pret iebraucējiem, lai gan poļi jau it kā esot piegriezušies (bet tas ir klasiskais stāsts par ‘citiem, kas ir sliktāki par mani’, šajā gadījumā tie ir lietuvieši, poļi, melnie, indieši/pakistānieši...).

Es domāju, ka arī skandināvu sociāldemokrātiskajai iecietībai (tolerancei) ir robežas, un to parāda gan Bērings-Breivīks, gan vēlēšanas (tāpat kā Latvijā, Somijā, Austrijā u.c. Eiropas valstīs, arī Norvēģijas un Zviedrijas parlamentā ir iekļuvušas tādas partijas, kuras tomēr neņem koalīcijā un valdībā, jo tās ir klaji labējas). Tāpēc tas nevar neskart jebkuru iebraucēju, pat balto kristieti. Oslo viņš varbūt jutīsies labāk, jo tur ir daudz krāsaino cittkontinentiešu, bet laukos viņš būs galvenais SVEŠAIS. Mazas kopienas vienmēr ir noslēgtas. Vienmēr atceros ‘Lapmežciema gadījumu’ no pētījuma kurā piedalījos. Viena intervējamā sūdzējās, ka ir pagājuši jau 20 gadi, bet vietējie joprojām viņu uzskata par ienācēju. Iespējams, ka Latvijas vecajiem zvejnieku ciematiem ir īpaši stingra attieksme pret CITIEM, bet arī norvēģi pamatā ir zvejnieki un vaļu mednieki. Tā kā esmu samērā skeptisks...

Pie sevis es visu laiku domāju par viesstrādniecības morālajiem aspektiem, un man nav viegli formulēt savu pozīciju, noteikti arī tāpēc, ka es nekad pats neesmu bijis tādā lomā (ja neskaita mēnesi Šveices zemnieka saimniecībā 90-to vidū, ko es tikpat labi varēju arī nedarīt, tas neko nemainīja manā dzīvē un nekas īpaši mani nespieda to darīt). Neesmu bijis tādā situācijā, kad man būtu jāmeklē jebkāds darbs citur, bet es ticu, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem citiem.

Cits gadījums, kas man visu laiku ir prātā, nāk no vecvecāku dienasgrāmatas. Piedzimstot manai mātei (1938.gadā), vectēvs raksta: „Mūsu ģimenē ir ienācis jauns cilvēks. Ceram un vēlamies lai viņa augtu par godu mums un nestu labumu mūsu Latvijai!” Baidos, ka šodien kaut ko tādu saka un domā tikai ‘Visu Latvijai’, bet visdrīzāk ‘Latvija’ viņiem ir kaut kas mazliet cits, nekā ‘Latvija’ bija iepriekšējā gadsimta sākuma latviešiem.

2011-07-28



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?