Autortiesības un AKKA/LAA
Liekas, ka man ir zināms morāls pienākums iesaistīties un aicināt uz briestošo diskusiju par Latvijas neatkarīgās mūzikas scēnas autoru, grupu, izdevniecību interesēm, jo pirms gadiem faktiski esmu autorus mudinājis slēgt līgumu ar AKKA [skat., http://www.tornis.lv/at/], bet, kā izrādījies, daudziem sasaistīšanās ar AKKA nesusi ne tikai finansiālus zaudējumus, bet arī negatīvus pārdzīvojumus.
Piemēram,
grupa A rīko sava albūma bezmaksas prezentācijas koncertu, AKKA pieprasa ~ 100 / 200 Ls autoratlīdzības atskaitījumos
grupa B tiek spēlēta ārvalstu radiostacijās, piem., BBC, nauda par to līdz viņiem neatnāk
autors C saņem 1,50 Ls gadā (bez atšifrējuma), lai gan viņa dziesmas spēlē Latvijas radio, viņa grupa regulāri spēlē klubos (klubi maksā AKKA autoratlīdzības naudas)...
grupa D izdod pati savu disku, AKKA par to prasa 200 / 300 Ls (10% no vairumtirdzniecības cenas)
izdevniecība E izdod disku, ko paredzēts izplatīt bez maksas, AKKA vienalga pieprasa to pašu
izdevniecība T no AKKA saņem e-vēstuli ar priekšlikumu pārrunāt autoratlīdzības atskaitījumus par T mājas lapā ievietotajiem T grupu mp3
Kopsavelkot:
Vairumā gadījumu Latvijas neatkarīgās scēnas mūziķiem un izdevējiem līgums ar AKKA rada tikai zaudējumus un nepatīkamas emocijas, lai gan šī organizācija un visa autortiesību sistēma tika radīta lai it kā aizstāvētu autoru intereses. No juridiskā viedokļa AKKA/LAA parasti rīkojas pareizi, bet ir atšķirības, piem., starp tādiem autoriem kā Raimonds Pauls, Madonna vai Tramplīni un Bērnības Milicija. Atšķirība ir ne tikai tajos apjomos, kādos tiek izmantoti viņu darbi (dziesmas), spēlējot radio, izdodot izlasēs, iekļaujot filmās, bet arī tajā, kā šī mūzika tiek producēta un izplatīta.
Kā likums neatkarīgajā scēnā grupas pašas iegulda savus līdzekļus lai ierakstītu, izdotu, reklamētu un izplatītu savu mūziku. Autortiesību un blakustiesību sistēma ir veidota, par pamatu pieņemot to, ka autors un viņa darba izdevējs ir divas dažādas personas. Līdz ar to neatkarīgās scēnas autori (kas parasti ir arī savas mūzikas izdevēji) tiek divkārši noslogoti – viņiem jāiegulda ne tikai lai izdotu savu mūziku, bet vēl jāmaksā autortiesību aģentūrai noteiktie autoratlīdzības atskaitījumi.
Atsevišķs jautājums ir AKKA/LAA darba kvalitāte, iekasējot autoratlīdzību un, pats galvenais, to pārskaitot autoru kontos. Autori saka, ka ir galīgi neapmierināti – aģentūras darbība ir necaurspīdīga un nekontrolējama, viņi tai neuzticas. Viņiem ir sajūta, ka tā darbojas savās, nevis autoru interesēs. No sevis piebildīšu: tas ir normāli, katra organizācija un tās līderi pirmkārt rūpēsies par sevi, un kamēr no viņiem netiek prasīta atskaite, kamēr viņi netiek kontrolēti, uzraudzīti, tas turpināsies.
Turpmākie scenāriji:
Grupa F grasās lauzt līgumu ar AKKA, jo šī organizācija daudz vairāk ņem, nekā dod, uzskatot, ka viņi paši savas autortiesības varēs menedžēt labāk. Iespējams, ka tā varētu būt: lai tu saņemtu savus autorhonorārus, tev nav obligāti jābūt līgumam ar aģentūru.
Grupas G,H, I... turpina ignorēt autortiesību sistēmu, uz savu cd vākiem rakstot ‘fuck copyrights’, uzliekot krustu uz © vai vispār neiedziļinās tajā. Ideoloģiski skaidra pozīcija, tikai šādā veidā viņu autorhonorāri tiek pārdalīti pārējiem autoriem, kā likums – vispopulārākajiem.
Mazliet cits scenārijs varētu būt tāds, ka ieinteresētās grupas, autori, izdevniecības sapulcējas, diskutē un cenšas panākt sev labvēlīgākus spēles noteikumus AKKA likmju, tarifu, noteikumu utt jomā.
Uz to arī aicinu - izsakiet savas domas un priekšlikumus, dalieties pieredzē un iesakiet, ko darīt.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: