jantup ([info]jantup) rakstīja,
@ 2013-12-05 12:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pārdomas pirms LIKTA 2013. gada konferences
Konferences tēma ir Eiropas vienotais digitālais tirgus, single digital market (SDM).

Lai arī LIKTA konferences nosaukums jeb sauklis ir SDM, mēs nevaram runāt un (cerams, domājams) nerunāsim tikai par tirdzniecību, bet par dažādiem DAE aspektiem.
Izacinājumu kā DAE kopumā, tā SDM atsevišķi, mērķu sasniegšanai ir ļoti daudz. Tai skaitā, uz ko IKT profesionāļi koncentrējas visvairāk, virkne zinātniski, valstiski vai ekonomiski risināmu jautājumu un arī problēmu. Tomēr kā laikam šajā nozīmē vismazāk komentēto un tai pašā laikā varbūt pat visbūtiskāko es gribu nosaukt sociāli jeb sabiedriski risināmo jautājumu loku. Tas ir, nevis kādas tehnoloģijas ir mūsu rīcībā vai pat kā tās būtu pielietojamas, bet kā mainās jee kā mainīt sabiedrības domāšanu jaunajos digitālās ēras apstākļos.

Ievadam tomēr par definīcijām. Ja paskatamies uz SDM mērķu definīciju, kādu to publicē ES (https://ec.europa.eu/digital-agenda/, turpmāk DAE), tad runa iet par barjeru nojaukšanu jeb reducēšanu ES iekšējā tirdzniecībā digitālajā vidē, jeb vienkārši sakot Interneta tirgu jeb tirgošanos Interenetā.
Noteikti jāsaprot, ka SDM ir tikai viens no septiņiem DAE pamatbalstiem, kur, DAE runā par digitālo vidi Eiropā kopumā, ne tikai tirgus un tirdzniecības izpratnē. Pārējās dimensijas jeb pamatpīlāri ir:
* savietojamība un standarti
* uzticēšanās un drošība
* pieeja (ātram un ļoti ātram) Internet tīklam
* izpēte un inovācijas
* digitālo prasmju iegūšana, es teiktu, pieņemšana
* specifiski informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pievienotā vērtība ES _sabiedrībai_ jeb sociumam, mans “tulkojums”: ko tehnoloģijas dos cilvēkiem vispār, ne valstij, organizācijām, biznesiem, bet vienkārši pilsoņiem

Manuprāt lielākā daļa SDM jeb Interneta tirdzniecības barjeru ir pirmkārt Eiropas ģeogrāfiski, kulturāli, politiski vēsturiskais mantojums, kas joprojām atspoguļojas mūsu ikdienā, un tikai otrkārt sekas cilvēku dabiskas inerces radītās vēlmes digitālajā vidē “redzēt” minētos faktorus 1:1, neaizdomājoties par atšķirībām starp fizisko un digitālajām vidēm. Tāpat, kā parastajā tirgus izpratnē mēs mēdzam lietot terminu brīvā tirdzniecība (lai arī pilnīgi brīva tā nav un droši vien nekad nebūs), te iet runa par ko līdzīgu, respektīvi brīvu tirdzniecību Internetā.

Ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē (vietām, ne visur) nupat pilngadību sasniedz pirmā paaudze, kas dzimusi pasaulē, kurā ir reāli strādājošs un publiski pieejams Internets. Atšķirībā no lielākās daļas pasaules populācijas mums ir paveicies, ka esam Eiropā, kur mums tas ir pieejams, kur pirmā digitālā paaudze jau ir realitāte, nevis nākotne. Mēs mēģinam ne tikai iedomāties, bet jau plānot pasauli, kurā lielākā daļa veikalu ir Internetā, kur attālinātā saziņa notiek gandrīz tikai internetā, kurā varbūt pat vairs nav naudas fiziskās reprezentācijas - banknošu un monētu, bet tikai tās virtuālā izpausme - maksājumu kartes/čipi/NFC, ir bankas, kurām nav klientu ofisu, ir tikai internetbanka, mākslas darbu aprite notiek brīvi, bez mākslīgiem ierobežojumiem un pieņemami gan autoram, gan baudītājam.

Un neiet runa par mākslas zagšanu, runa ir par par drošu, godīgu, pieejamu apmaiņu. Tāpat kā neiet runa par digitālo pasauli, kurā valda virtuālie zagļi, bet kurā ir praktiski strādājoši digitālās vides likumi un to praktisks nodrošinājums un aisardzība. Kurā, izejot nedaudz ārpus Eiropas, nav nekontrolētas starpvalstu vai starpalianšu spiegošanas, digitālā kara un terorisma.

Uzsvēršu, ir lietas, kuras mēs dabiski/automātiski saprotam jeb vienkārši pieņemam, jo mums vai mūsu senčiem ir bijusi tāda pieredze un ir lietas, kur nav, kur ir jānoorientējas pēc patreizējiem apstākļiem, droši skatoties nākotnē.

Piemēram, elektrības pirmais praktiskais pielietojums _sabiedrības ikdienas_ dzīvē Latvijā bija 20. gadsimta sākumā (pirmais tiešām sabiedriskais pielietojums Baltijā esot bijis elektriskais tramvajs Liepājā 1899. gadā, paldies @latvenergo par info http://www.latvenergo.lv/portal/page/ portal/Latvian/files/2012/Invest_8_vesture.pdf). Pie kam Latvijā, priekš to laiku dinamikas tikai nedaudz vēlāk, kā pionieriem ASV. Taču _masveida_ pielietojums sākās tikai pēc paaudzes. Līdz manam vectēvam elektrība nonāca nedaudz vēlāk, kā Rīgā vai Liepājā, vēl 20. gadsimta 80. gados kā rezerves risinājumu apgaismei izmantoja petrolejas lampu. Kas būtu mazākais, būtiskais ir, ka viņš pieejamo elektrību neizmantoja gandrīz _nekam citam_, izņemot apgaismojumu un rādio, pat ne piena separācijai... Viena no manis paša bērnības atmiņām ir kā 70. gadu beigās tika ievilkta elektrība no dzīvojamās mājas uz kūti... apgaismojumam un tikai! Elektrības pielietojums elektromotoru griešanai, televīzijai, pat telefonijai bija iespējams, bet... nu neiedomājās. Mums tagad elektrības pieejamība (ar tiešām minimāliem izņēmumiem) šķiet kas pats par sevi saprotams, tur viss ir standartizēts, gan tehniski, gan ekonomiski, gan sociāli (ohh, visi mani kaimiņi uzskata, ka sākot ar adventes laiku ap māju ir jāizkarina kautkas elektriski spīdošs), gan no drošības viedokļa - lielākā daļa bērnu pat bez _speciālas_ vecāku piepūles iemācās, ka pirksti kontaktā galīgi nav labi un arī, ka trīs naglas nav labi, plus arī no drošības viedokļa labi zina, ka trešo naglu ir jāuzmet, ne jauzliek un zina, ka izsitīs drošinātājus.

Salīdzinājumam ar informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, gandrīz visi tā vai citādi lietojam, visi esam dzirdējuši par tādām lietām, kā datu rezerves kopijas, par UPS, par rezerves internet pieslēgumu (kurā mājā pieslēgumu nav tik, cik mobilo + DSL?), par vīrusu aizardzību, par ugunsmūriem utml, bet cik to visu tiešām izdara? Pieredze vēl neliek, vēl neveidojas atbilstošie sociālie kontrakti.

Ir virkne citu piemēru, kas demonstrē kopīgo un atšķirīgo starp pierastajām lietām un vēl ne līdz galam saprotamajām. Maza bodīte, lielveikals vai internetveikals? Satikties ar draugiem vai radiem uz ielas, krodziņā, sarunāt Skype tusiņu vai vienkārši sarakstīties draugiem.lv, facebook.com jeb twitter.com?

Kas mums traucē? Absolūti ne informācijas un komunikāciju tehnoloģiju līmenis Latvijā. Mums ir ļoti labi sakari, tai skaitā Interneta pieejamība, mums ir daudz ļoti labu speciālistu, mums ir pasaules līmeņa zinātnieki (piemēram, Ambainis kvantu skaitļošanas jomā). Mums ir draugiem.lv (kas savā laikā bija inovatīvāks pasākums par facebook un joprojām ir lielākā “pilsēta” Latvijā pēc iedzīvotāju skaita, vismaz radu un draugu saišu uzturēšanas ziņā). Mums ir virkne veiksmīgu IT biznesa stāstu. Mums traucē provinciālisms, prasti sakot - slinkums skatīties tālāk par savu saimniecību, nevēlēšanās redzēt vai atzīt elementāras cēloņsakarības, nespēja vienoties jeb zināms kašķīgums, birokrātija, neiedziļināšanās, strīdīga morāle. Vai kāds no šiem ir tehnoloģisks, digitāls, Interneta izaicinājums - noteikti nē. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam bijuši, kas mēs esam, ko mēs gribam un tad, tā teikt “pa virsu”, jāiemācās pielietot jaunās digitālās iespējas - tas arī ir EDA kopumā un SDM atsevišķi/konkrēti manā skatījumā

Esot daļai no Eiropas un, konkrētāk, ES, mēs Latvijā esam daudz gatavāki par lielāko daļu pasaules. Neanalizēšu Latvijas reitingus ES ietvaros, reitingi ir vajadzīgi, bet daudz svarīgāk par vajadzību salīdzināt un no tās zināmā mērā izrietošās konkurences, manuprāt ir tādi faktori, kā (globāla) sadarbība, atvērtība un visbeidzot, vienkārši pieņemt, ka atpakaļceļa vairs nav un nebūs :)

Tīri praktiski, piemēram, ja tu gribi adīt un pārdot vilnas zeķes, tad adi, bet ej ne tikai uz Rīgas Centrāltirgu vai vietējo tirdziņu, bet apdomā kā to pašu piedāvāt cilvēkiem Ganā, Filipīnās un Brazīlijā. Un kundes atradīsies.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?