nekad neesmu noliegusi, ka man patīk vērot cilvēkus, dažkārt klausīties ko viņi savā starpā runā un pēc tam protams visādi prātuļot par redzēto vai dzirdēto.
šodien braucot autobusā prātuļoju par tēmu "cik gan dažādi ir cilvēku iepazīšanās veidi.jeb precīzāk- viņu uztvere par to, kā iepazīties".stāsts sekojošs.sēž puisis un pēc pāris pieturām viņam blakus esošajā brīvajā vietā apsēžas meitene.pieturas divas puisis zolīdi turpina sēdēt, kaut ko ik pa laikam ierakstot savā mazajā klēpjdatorā un tikai ik pa laikam paskatās uz meitenes pusi.pēkšņi viņš tomēr nenoturās un sāk viņu izprašņāt par to, ar ko viņa nodarbojas, vai strādā, vai studē un bla bla bla.rezultātā, meitene minūtes 20 klausās, kā viņai pavisam nepazīstams cilvēks skaidro, ka viņa itin neko nesaprot no dzīves, ka visa viņas dzīve ir gaužām nepareizi iekārtota un tādēļ viņa ir tik nelaimīga (šo faktu viņš protams izsecināja pats no sevis). nenoliegšu, ka ķiķināju, kad kāpjot ārā no autobusa puisis centās uzaicināt meiteni tūdaļ pat doties kaut kur pasēdēt, lai turpinātu viņaprāt jauko sarunu, bet meitene pateica, ka ļoti steidzās- pagriezās, un nesteidzīgi devās pretējā virzienā.