Gara acīm iedomājos to Noliktavu. Slepena, liela Noliktava, pilna ar pārtiku trīsdesmit dienām. Pilnīgi drošs esmu, ka dienās, kad Šķēlem un līdzīgajiem piezogas kāda nenozīmības sajūta, viņi, lai atcerētos seno varenību, nokāpj katrs savā pagrabā un paņem pa konservu bundžai, kas nākusi vēl no šīs Rezervju Noliktavas... Un atceras labos laikus...

Ja nopietni, esmu gandrīz pārliecināts, ka nekādu rezervju nav bijis. Armijai provianta rezerves droši vien bija, kaut kādi degvielas un kurināmā krājumi arī, bet ne jau parastajiem clvēkiem un bērnu dārziem paredzēti - arī armijai. Labi, ja notiktu kāda dabas katastrofa, pie rezervēm tiktu varbūt arī civilie. Varbūt.
Plus, ārkārtas dituāciju definīcija toreiz un tagad smagi atšķīrās.
Un milzu pluss par rezervju atjaunošanas nepieciešamību. Pat degvielu evar glabāt mūžīgi.

Kāds kārtējo reizi noticējis pasaciņai par "prosrannuju stranu, veļikuju i magučuju (toļko ņemnožko vaņučuju)".