Gribēju tikai sūdzēties, bet pārmaiņas pēc laikam jāieposto kkas arī pozitīvs. Trausla, bet baltā svītra pēdējā laikā.
Ar terapiju saistītais "fiziskais" check-up bija interesants un ne gluži, ko gaidīju. No fiziskā bija tikai, ka 24h dabūju staigāt ar aproci, kas pulsu mērīja. Pārējais - 100 jautājumi par mentālo stāvokli pirms terapijas sākšanas. Interesantie momenti gan bija novērot, kā čalis actually testēja mani citos veidos - reakcijas etc. Ļoti ātri gan uzķēru, bet spēlēju līdzi, ka nemanu...vismaz viņš centās.

Ēšana gan joprojām dirsā. Vakar paņēmu uz ofisu vakariņu pārpalikumus (piiipeeec cik garšīgus)..vai es spēju ieēst? noup. Tik riekstus, šokolādes un mini jogurtiņus, ko turu šeit, ja gribās, ko saldu... Lai atkal nemestu ārā ēdienu, vnk papildināju snacks kolekciju. Šon nekas no tā neinteresē. Gribu ko līdzīgu, kas vakar bija līdzi...

Lielais prieks, ka beidzot saņēmos runāt ar komūnu par birokrātijas lietām. Ļoooooti ilgi atliku un tgd dusma uz sevi.. Būtu ātrāk izdarījusi, būtu ātrāk miers un viena lieta mazāk par ko stresot. Either way that is done. Nākamā reize, kad ar mani gribēs runāt ir nov/dec, bet ja notikumi ies, kā ceru, tad nebūs pat nepieciešamība.


Anyways..nākammēnes kaut kādā brīdī pārpildījās. Sākot ar T. lielo ģimenes saietu, Norv valsts valodas exsāmenu, braukšanām kkur vai vnk cilv satikšanās un beidzot ar to, ka terapijai kkur pa vidu visam jāsākās..