Ziniet, kas ir drausmīgi? Ka sarosos tikai tad, kad esmu pilnīgā bezizejā, nelaimīga, bēdīga, vientuļa. Tad, kad visi striķi trūkst. Tad dzimst ideju enerģija, tad nāk (piedodiet, banāli) apgaismība, tad pieslēdzos dievišķajam un caur mani runā dievišķais. Līdzīgi kā ar to manu otru spēju.
Sen nav bijusi tāda katarse. Labi dzīvojam? Nez, drīzāk pārāk viduvēji.