>>---Pēdējā Stunda---stāsts par zudušo pilsētu---<<
Seskvača, plkst. 01:01:13 no rīta

Seskvačas ziemeļu septītā stāva akordeons. Caur caurēm tumsa, un Fickaktiņš, pievilkdams šķībo kāju pie sevis, vilkās uz staciju. No gaisa krita lapas. Tālumā skanēja sarūsējusi caurule. Zaļš mēness mēģināja rādīt gaismu, bet sanāca tikai sierains okulārs. Uz brīdi Fickaktiņš nodomāja vai celulozei ir kāda saistība ar kastaņiem.
Stacijā valdīja cinks un smaka. Kāds Tumšstāvs izlikās atpazīstam Fickaktiņu un pie reizes paprasīja viņam visu naudu un sviestmaizes. Fickatiņš atdeva, jo Seskvača viņam bija apnikusi. Vilciens nenāca, bet atbrauca pa sliedēm. Fickaktiņš nozuda vagona karstumā. Seskvača ļāvās nakts ģeķībām. Tālumā joprojām skanēja sarūsējusi caurule.

Seskvača, plkst. 01:05:26 no rīta

Vilciens, kurā iekāpa Fickaktiņš, veda uz Seskvaču. Tikpat ātri cik viņš iekāpa , tik arī izkāpa. Seskvačai ārpuses nebija. Nebija arī kur braukt, bet vilciens bija. Un sliedes bija. Un transformātors bija. Un skurstenis bija.
Fickaktiņš samulsināja Perontanti, izlikdamies, ka grib izkļūt no Seskvačas. Perontante izbīlī pieklauvēja balodim. Caur stiklu iekrita sauja zemes.
Tumšstāvs, kuram tagad piederēja Fickaktiņa nauda un sviestmaizes, bija palūdzis Perontantei svītraino vāli un nozudis. Perontante un Fickatiņš mērcēja skumjās cimdus. Seskvača gulēja. Kaut kur tālumā skanēja sarūsējusi caurule. Joprojām.

Seskvača, plkst. 01:29:43 no rīta

Perontante apēda zivīm domāto sekvences kapacitāti. Tā izraisīja vienu atraugu, vienu kāju, astoņus ceptus medus raušus, četrus neko un Fickaktiņa izbrīnu.

Seskvača, plkst. 01:44:59 no rīta

Līdz saulei aiziet nevar. Un stacijas soliņš ir tapešoranžā krāsā. Bet tumsā tas luminiscē zaļo mēnesi. Perontante nesaprata. Cirkšņains zvēliens un skuju marmelāde. Fickaktiņš pārdomāja cik ļoti viņam nepatīk Seskvača un, vai kurpēs vienmēr ir ortopēdiskā zole.
Cukura vatē gulēja ods bez kājas un pārdomāja cik ļoti viņam nepatīk Seskvača un, vai zebiekste ir tas pats sesks vai tomēr ekstenciāla glāze zem sabrukuša māla statujas.

Seskvača, plkst. 01:52:07 no rīta

Fickaktiņš pamirkšķināja labo aci. Kreisā nekustējās. To bija sagrābis Krampis. No stacijas otras puses atskanēja sentimentāls žalūzijveida kliedziens. Krampis sabijās un atlaida Fickaktiņa kreiso aci. Tumšstāvs bija pārsteidzis Perontanti nesagatavotu. Bicepss savilkās ap viņas kaklu un izraisīja vulkāniska tipa frekvenci. Mēness kļuva arvien smeķīgāks. Smilšu ērkšķu esence pārspēja gaisā virmojošo atejas smaku.

Seskvača, plkst. 01:56:01 no rīta

Tumšstāvs atgriezās, lai izspiestu no Perontantes, Fickaktiņa, Krampja, Oda un Stacijas soliņa sarkano papriku. Iepriekšējo viņš pazaudēja kaut kur tumsā. Bet zupu vajadzēja. Un garšu vajadzēja. Uguns bija, bet pārāk tumša. Vārījās niknums, izsalkums un burkāni.


Seskvača, plkst. 01:59:13

Paprikas nebija. Ar to pietika, lai Tumšstāvs pieliktu svītrainu vāli sev pie deniņiem un liktu visiem četriem kāpt katlā. Pēc tam ugunij tika piemests Stacijas soliņš. Zupa smaržoja arvien tīkamāk un izraisīja puņķainu kņadu Tumšstāva degunā. Nevilcinoties viņš pievienoja šķidrumam visu, ko manīja. Arī vilcienu un zaļo mēnesi. Un peronu. Un Fickaktiņa sviestmaizes, kuras jau smacēja viena otru tumšajā kabatā. Pievienodams zupai visu Seskvaču, Tumšstāvs domāja tumšas domas. Trūka pēdējais garšas kairinātājs. Un tad atnāca atbilde, kuras rezultātā Tumšstāvs iekāpa katlā.


Stepinga komūnas diennakts ātrās ēdināšanas restorāns, plkst. 02:00:00

„Dodam ārā zupu Seskvačas gaumē!”