Dzīvo zaļu dienu
Rīta pusē, braucot gar ezeru, mežmalā jau vīd vesela kaudze ar sastūķētām mašīnām. Tās tik turpina un turpina tur krāties. Tā bļitkotāji modušies nokļūst savā mērķī. Uz ledus jau prāvs pulciņš sēd. Neko jau par viņiem nepadomāju - kas kuram tuvāks. Toties braucot gar to pašu vietu atpakaļ ap diviem naktī redzu - stāv viena mašīna. Šeit tīri visšausmīgākās domas prātā - kādam nepaveicies, ledus zem kājām pievīlis. Sāk jau mani dīvaina sajūta pārņemt no pašas domām. Bet tad nosveros uz ko jautrāku. Pieņemsim, ka konkrētais zemledus zivju mīlis tai dienā bija draugos ar sīvo, viņam pašļuka kāja /netiešā nozīmē/ un draugs makšķernieks viņu nogādāja mājās ar savu auto.