Slinkums nav, ir darba spars
Ir un reizē nav.

1:
 Man paliek arvien interesantāk dzīvot. Vakar netradicionāli man sanāca visurkur skriet jau no paša rīta, līdz ar to nesanāca laika pat domāšanai /no kā pārsvarā sastāv mana būtība/. Acīmredzami kādam likās dīvaini, ka man nav laika domāt un, ka es tikai skrienu, tāpēc ņēma un plkst. 12:54, kad es pār zaļo nesos pār ielu un aizrautīgi runāju pa telefonu, mani notrieca ar auto. Nu, es tā normāli uz kapota uzlocījos un, kad šis bremzēja, aizsvieda mani pa gaisu - uz muguras uz bruģa un tramvaja sliedēm nolikos. Šoks. Cilvēki skrien klāt, kaut ko runā, piedabū mani kājās, izlec pats šoferis un sāk mani raustīt, prasīt vai viss kārtībā, aicināt piesēst utt., utjp. Es visā klausos, bet neko loģisku nefiltrēju. Tik nomurminu, ka viss kārtībā un cik ātri spēju nesos prom no ielas vidus, sānielā. Un tad es atsāku domāt. Kā dabūju atsēsties, skatījos vienā punktā un kādu pusstundu neko nesapratu. Pirmoreiz mani šitā. Visas dienas skriešana izbeidzās kā uz līdzenas vietas. Iegrimu apātijā un pie sevis tinu filmiņu uz priekšu un atpakaļ. Tai brīdī likās, ka viss kārtībā, bet tagad muguru kā ar lauzni lauž. Bet, protams, prieks, ka dzīva.

2:
Nav. Bet tā ideja par otro tetovējumu mani moka jau trīs gadus. Sērga. Kā sāc, tā grūti apstāties. Un tagad tāds posms, ka satieku pasen neredzētus draugus un pētu, kas tad viņiem uz tās miesas sadarījies pa šo laiku. Un iekšēji slienājos.