MP
Uz Melno piektdienu gājām ar negarastāvokli un miegu. Viss izvērtās ellīgi citādāk. Tur satikām ideālo kompāniju, ka smieklos viss vakars. Pat, kad pazuda elektrība un ne dūmiņš, ne tie pēdējie nebija nospēlējuši, mēs tumsā sēdējām un izsmējām visas iekšas līdz nemaņai. Es esmu sajūsmā joprojām. Dzirdēju gan, ka tauta neapmierināti gribēja naudu atpakaļ, jo šitā apčakarēta - MP tumsā elektrības skapi pazaudējusi. Bet mēs - mēs tik labi pavadījām vakaru, ka pat par lielākajiem mēsliem nebūtu vēlēšanās gausties. Turklāt Tesu es dzirdēju, redzēju - brīžiem gan tikai pilnīgus dūmus uz skatuves, tā ka man vispār nekādu problēmu. Melnā piektdiena gan uzjundīja senas atmiņas un dikti lielu vēlmi pēc necienīgi malā pamesta metāla, tāpēc Opeth konci sāku gaidīt ar divtik lielu sparu. Savukārt viena no manām problēmām, kas tomēr nekad mani neviļ un nepamet ir - pilna galva ar muļķībām. Un es atradu kā ar to cīnīties. Šajā iepriekšējā /nemāku definēt/ naktī pār mani nāca apskaidrība. Viss slēpjas rācenī. Sīkāk gan laikam paskaidrojumos neizplūdīšu, jo to no manis varētu saprast tikai tad, ja mutiski paskaidrotu, ne uzrakstītu. Bet, nu, tagad mani priecē vismīļākā bilde no Tesas albuma prezentācijas, ko man izdevās radīt un Mogwai.