Vakars
Par Alpu zemēm šādā Latvijas laikā var droši aizmirst. Šī vakara naksnīgā /tikko tik ievilkos mājā/ pastaiga bija kulminācija visam! Ciema sniegotības līmenis - mežonīgs. Tā kā šovakar galveno ceļu bija okupējis Resnais ar savu gigasuni, tad mēs nogriezāmies Nogāzes ielā un kāpām kalnā. Augošais mēness visu ciemu apspīd kā negudrs. Tādā gaismā var pat avīzi lasīt. Visas apsnigušās mājiņas ar mazajiem izgaismotajiem lodziņiem kā liecību, ka saimnieki jau sen kā mājās un uzņem vakaru, rada sirreālu sajūtu. Tie, kas ziemu te pavada, vēl katrā logā sakāruši lampiņas, svecītes un visādus citus fiņķikus, izgaismojuši arī pagalmus, āra eglītes, kociņus un krūmiņus. Skaidrs, zvaigžņots vakars un, kāpjot kalnā, tālumā vīd milzīgi baltu mākoņu kalni. Nu, goda vārds, te viens kārtīgs dežavū un lieliskākās atmiņas par mazajām, naksnīgajām Alpu pilsētiņām. Dažas šķērsielas vien mazliet pabiedēja, kur tukšas, tumšas un aizsnigušas sēd vasarnīcas savā nodabā. Bet tad jau atkal pa citu pusi noejam uz lielās ielas, kur pēkšņa cilvēku rosība, kas izpaužas skriešanās, smiešanās un ragaviņu aktivitātēs, atsauc atpakaļ Latvijā. Atpakaļ mazajā ciemā, kur dažkārt viss šķiet pat pārāk skaisti. Un vakara izskaņā neizpalika stāvēšana pagalma vidū, karstvīna malkošana un smiešanās līdz vēlmei krist un vāļāties pa zemi. Un pēc visām āra aktivitātēm visam pa virsu labs miegs. Nu, kā viens cilvēks šādos vakaros var nejusties laimīgs? Es tiešām vēlētos, lai katrs cilvēks šobrīd justos tikpat labi kā es!