Neņemos iekš, iekš tā visa..
Un es nebūt netaisos būt oriģināla sakot, ka gribu tieši tādu vasaru. Un tieši tagad. Lietus miju ar Sauli un Pērkonu tālumā. Un es tieši gribu ūdeņu tuvumā būt un samirkt līdz kaulam. Cik parasti un nepārsteidzoši. Jo netīk man būt kā pīlei pa ledu. Vismaz šodien gargabalu slidināšanās pa Rīgas ielām mani izveda no pacietības. Un arī trolejbusa pieturā bija tik "patīkams" ledus, ka būtībā, piebraucot transportam, ir jācenšas ieslidināties pa taisno iekš atvērtām durvīm. Tīri laba iespēja, protams, ir trāpīt garām durvīm un izšķaidīt seju pret logu /fiktīvs pieņēmums/, kur otrā pusē tiek nobaidīta tantīte, kas satraukumā izsit blakussēdošajam mudakam no rokām telefonu, kurā skaļi skan kārtīgs klubu muzons un remiksētas krievu balādes, kas izraisa vispārēju pasažieru nemieru, jo mutes ver vaļā visi, kam tajā brīdī kaut kas nepatīk. Bet vispār tas jau ir cits stāsts.. Es labāk atgriezīšos pie savas lietaini siltās vasaras vīzijas..