Vēstules
"Medus garša skābai dzērvenei, kas no tēvu zemes ciņa" teicis Sudrabkalns. Bet ne par to manas domas. Aizrāva mani muzikālā novele, ko šodien dzirdēju radio klasikā. Par Sudrabkalnu un Skujenieci. Viņu vēstules. Es vispār apbrīnoju rakstnieku mīlestību. Un es apbrīnoju to laiku, kad tika rakstītas visīstākās vēstules. Tagadne šajā ziņā nobāl un tehniskais laikmets ir gaužām banāls un neinteresants. Mūsdienu elektroniskajām vēstulēm diemžēl nav pat kripatiņas vērtības. Savukārt, ja mūsdienu cilvēks paņem rokā papīru un pildspalvu ar domu rakstīt vēstuli, nav atrodams neviens skaists vārds, ko pateikt. Kur nu vēl teikums. Jo cilvēki to vienkārši vairs nemāk. Nemāk rakstīt vēstules. Un neredz jēgu rakstīt, ja var piezvanīt jebkurā brīdī vai nosūtīt ē-pastu. Vairs nevar atrast tik vērtīgus vārdus, kuriem būtu jēga ceļot ar pasta starpniecību. Un tas man šobrīd šķiet truli. Ne velti pirmdienas raidījumā "Viss notiek" izskanēja: "Nākotnē rokraksts būs zudis pilnībā." Tagad jau reti ar to var sastapties, jo viss ir datorizēts. Un ar nožēlu man šai frāzei jāpiekrīt. Lai arī pati esmu pieradusi pie bloga u.c, tik un tā cenšos savu rokrakstu nepazaudēt kaut vai visādos memuāros un, jā, arī vēstulēs. Varbūt gan ne gluži tādās, kuras nosūtīt, bet.. "Es katru rītu pa vienai vēstulei tev sūtu un tās ir tās labākās.." skan man šobrīd galvā Māra Šverna jaukā dziesma.