pļaviņu stāsti

19:47 vakarā
Un, kad es beidzot izkāpu ārā no mašīnas un ar pēdām skāru tikko pielijušo zāli, likās, ka nekas vairs nevar būt labāk. Gaiss smaržoja kā vēl nekad vai arī kā katrreiz laukos pēc lietus, tikai šī smarža ātri vien piemirstas staigājot pilsētu un piepilsētu ceļus. Kaimiņš nopļāvis manu (respektīvi savu) vīgriežu lauku un nu man jāmeklē cita vieta tēju materiāla ieguvei. Bet kāds miers še pārņem dvēseli un miesu! Labi, ka līkais koks vēl vietā. Vectēva akcija "Cērtam un zāģējam visu bez atpūtas" bija palaidusi vaļā grožus, tāpēc ar mūsu iesaistīšanos tā vairs negūst tādu atsaucību kā iepriekš. Zinot visus skandālus, kurus esmu izraisījusi, nu, tiek konsultēts ar mani par katru zaru, ko kādam sagribas nozāģēt. Un tas tiešām ir labi - citādāk drīz būtu māja tukša lauka vidū un tad, nu, visi varētu brīnīties, lol! Bet man šajā vietā dusmas izzūd - un ne jau izzūd pavisam, bet es vienkārši saplūstu ar visu zaļo. Un tādos brīžos mani neviens nespēj sabojāt.

21:13 vakarā
Un tad mēs ar Rapsi sēdējām vienā no mūsu mīļākajām vietām - uz mājas sliekšņa, skatoties tālumā, klausoties dabā. Rapsis gaidīja govju runāšanu, es - svēteļu planēšanu. Paralēli ēdām bulciņu, dzērām tikko svaigi vāktu kumelīšu tēju (tēlaini izsakoties, jo Rapsis mīl bulciņas bez tējas), un barojām odus. (Izlaidīšu sadaļu par vīna dzeršanu pie pirts un draiskajiem notikumiem, kad Āboliņš vēl bija jauns un skaists džeks ar gariem matiem)

09:30 no rīta
Ārā līst, bet, manuprāt, tas ir vislabākais laiks pastaigām pa un ap muižu, jo lietū cilvēki diezko pa āru nešiverē. Un tad, nu, es varu brist kailām kājām pa zāli un akmeņainām takām, nogrimusi dziļākajās domu jūrās.

10:42 no rīta
Vēroju savus svēteļus. Abi pūkaiņi, jau krietni paaugušies, ar mazajiem, pelēkajiem knābīšiem košerē spārnus un kaklu. Ja četriem cilvēkiem 2-istabu dzīvoklī mēdz būt pa šauru, tad nez kā jūtas četri stārķi vienā ligzdā? Katrā ziņā neesmu dzirdējusi viņus strīdamies un plūcamies :) Laikam jau nav tik grūti, jo cilvēcisku problēmu viņiem nav un kā ģimene viņi tur mitinās tikai vienu vasaru. Tomēr diviem pieaugušiem katru gadu vismaz pa pārītim jāizaudzina.

10:58 no rīta
Rapsis ir mani laimīgi atradis, nu, žēlīgām bērna acīm lūdz pēc cepuma. Un, kad ar balss palīdzību pie tā ir ticis, tikvien kā "skriukš", "skriukš" un atjaunots žēlīga bērna skatiens.

11:25 pirmspusdienā
Vispār laukos, tu, viens cilvēks, jūties tik dzīvs, tīrs un nevainīgs, ka labprāt nekad vairs neatgrieztos ikdienā. Līdz brīdim, kad pie tevis atnāk atklāsme, ka pārtika, kas droši vien iegādāta Rimčikā vai pie Cenša (vai Centa?) ir beigusies un tu nemaz neesi tik advancēts, tavā dārzā neaug dārzeņi un loki, jo dārza tev vispār nav un, ja tu nesāksi pārtikt no zāles un smilgām respektīvi nepievērsīsies tagad tik ļoti populārajai vegānu kustībai, tad ātri vien noliksi karoti tikvien kā ar skaistu dabas skatu acīs.

P.S
Visi pulksteņlaiki ir izdomāti, jo laukos nav nekādas sajēgas par to cik ir pulkstens un kāda šodien diena.