pamestas pienotavas
Tagad, dzerot tēju, kas, protams, kārtējo reizi gatavota brāļa tējas standziņās, jo es esmu bomze un man tāda grezna prece nav, domāju cik ārkārtīgi interesanta ir mūsu "Pļaviņu" vēsture. Tikai aizvakar dabūju zināt, ka jaunās vecās pienotavas vietā kādreiz, 30tajos gados, bijusi ļoti grezna koncertzāle, kur notikuši lepni pasākumi un cilvēki braukuši no malu malām teātrus un koncertus skatīt. Tas tiešām liekas jocīgi - stāvot tajā vietā vai blandoties pa pamestajām pienotavas telpām, kas tiešām izraisa baisas sajūtas un iedomāties tādu sabiedrisko dzīvību, kur tagad valda tukšums un tikai daži vietējie un mēs mēdzam ieklīst. Un tad ap 1937. gadu kāds kurinājis koncertzālē krāsni un "netīšām" ogles pasviedis kādā pažobelē. Un koncertzālei un sabiedrības krējumam beigas. Jā, un pa blakusesošo kādreizējā ledus pagraba kalniņu Edvīns laizdamies lejā ar kamaniņām ap to pašu gadu, nemanījis pajūgu nākam, iznesies cauri zirga kājām un zirgs, celdams kāju, ar pakavu šamējam riktīgi pa galvu iedevis, tā, ka asinis plūstin plūda. Bet tā ir tikai maza daļiņa no vēstures skaistajiem stāstiem.