zaķīši
Kādreiz bija Saules zaķīši. Tāda patiesi priecīga parādība, kas lika lēkāt un spiegt aiz sajūsmas, nevarot nekādi to saķert rokās. Man kā bērnam tā bija viena no mazajām, neviltotajām laimītēm. Un šodien atklāsme sekojoša: Saules zaķīši aizgājuši pensijā un to vietā nākuši lāzerzaķīši. Jā, tie paši sarkanie ķēmi, kas nu atrodami jebkādu pildspalvu, lampiņu, mēsliņu galos, kuros nav ieteicams skatīties, jo tie bojā redzi. Un mūsdienu bērnam par tiem trakoti liels prieks. Drusku bēdīgi, ka tā, bet no otras puses labi - kaut kāds prieks ir. Vismaz tas nezūd, lai arī lietas ap cilvēku mainās zibens ātrumā.