jau atkal satikts
Nē, nu bet tas ir pilnīgs farss! Patiesībā visi viens otru Latvijā pazīst, tikai viena liela daļa to līdz galam neapzinās! Man jau pat sāk drusku pieriebties šis fakts. Ar katru jaunu dienu satikt kādu, kas izrādās pazīst to un to, kuru izrādās pazīsti arī tu, un ar to braucis kopā uz Munameģi, ar to dzēris šampanieti, klaiņojot pa Rīgas jumtiem, ar to atbrīvojis dzīvniekus no Zoodārza un tā tālāk un tā joprojām. Un tad tu sēdi un konstatē, ka tik daudz esi palaidis garām vai tik daudz par kādu konkrētu cilvēku nemaz nezini, kaut liekas, ka tu viņu pazīsti tik labi kā vienu no saviem mīkstajiem rotaļu lācīšiem, labās kājas īkšķi, vai tikko izlasītu Viktora Igo romānu. Tu vienkārši nebeidz sevi pārsteigt. Dažreiz es saprotu, kad kāda latviete atkal apprecējusi turku, mongoli vai jebkādas citas izcelsmes "suni" un pārcēlusies uz viņa zemi, lai arī to dziļi nosodu. Domāju, ka šāda sieviete vismaz var justies labi, ka viņas jaunais vīrs, nepazīst viņas draugus latviešus un caur dažādiem kanāliem pēc trīs mēnešu ilgas laulības, neuzzin no kāda nejauši satikta cilvēka, kurš pazīst to džeku, kurš atkal pazīst to džeku, kura māsas vīrs pazīst to džeku ar, kuru viņa jaunajai sievai bijušas graujošas, vētrainas attiecības un kvēlākā mīlestība kāda vispār iespējama. Ir tik labi satikt kādu, kurš vienkārši ir balta lapa attiecībā uz tevi un par tavu vai tavu radinieku pagātni neuzzin ne no viena cita, kādreizēja tava paziņas, kā tikai no tevis paša. Bet Latvijā tā ir neiespējamā misija, jel!