smakelpis un ērkšķi
Tuvojās kārtējais pastaigas laiks, kad Smakelpis jau mīņājās un īdēja, blenzdams uz savu siksnu. Tik ilgi bradāja zemi, ka nejauši uzleca uz veca rozes zara un sadūra ķepu. Kauca gan traki un nedeva man rādīt un palīdzēt. Bet sajūsma par pastaigu nepavisam nebija noplakusi. Klibodams viņš rāva mani uz priekšu tik un tā! Tad es sapratu, ka šitas džeks laikam ietu pāri līķiem, lai tikai tiktu pastaigāties.