Par mazajiem ķipariem
Tieši tik jauks izskatās tikko dzimis ezītis (zemāk zem teksta stāvošais attēls). Un stāstu un rādu šo es tāpēc, ka esmu sašutusi, cik trakoti daudz šogad tiek nobraukti ezīši. Pilni ceļi, šosejas lietas ezīšu asinīm. Neko tādu nebiju redzējusi nevienu iepriekšējo gadu.
Vai tas varētu nozīmēt, ka ezīši ir saradušies vairāk vai arī esošie palikuši pārgalvīgāki? Vien nedēļu atpakaļ pati uz ceļa manīju mazo meža iemītnieku, liku pa bremzēm cik tik spēka un paspēju laikā. Ezītis dikti apjuka, apgriezās pa 180 un metās atpakaļ. Vēl padomāju, ka varbūt vajadzētu viņu aiznest ceļa otrā pusē, jo nākamais mēģinājums var būt arī pēdējais. Vispār es noteikti atbalstītu domu, ja Zatlers nolemtu, ka ir nepieciešamas ezīšu pārejas. Nu, principā arī pārējo dzīvnieku pārejas, ņemot vērā procentuālo asiņu izliešanu uz šosejām, būtu nepieciešamas. Visvairāk jau laikam no straujiem auto cieš kaķi un lapsas. Nesen vienā kompānijā apspriedām tēmu par dzīvnieku nepārvaramo tieksmi nokļūt ceļa otrā pusē. Secinājums bija tāds, ka tas ir arī cilvēka dabā - kopsakarības starp cilvēku un dzīvnieku ir acīmredzamas. Varbūt vienīgi mazāku lomu spēlē vizuālā līdzība. Bet atgriežoties pie ezīšiem - nu, tāds žēlums pārņem, kad nākas redzēt kārtējo mazo ķiparu, izšķaidītām iekšām guļam uz tās šosejas. Novēlu kā ezīšiem tā auto braucējiem kļūt piesardzīgākiem! Bet tikmēr - Rest in peace, little fellows!