zem tramvaja
Otrdiena. Pārdaugava. Iekāpu tramvajā, kurš devās centra virzienā. Nākamajā pieturā pie durvīm pieslāj divi pudeles brāļi. Viens (par 0,1% mazāk apreibis) iestutēja otru (neglābjamās promilēs ieslīgušu) brāli tramvajā, un pats braši (cik braši vien parasti klumburē "piekusušie") devās tālāk. Durvis aizvērās. Knapi kājās turoties pirmais mēģināja uzkāpt pa pēdējo pakāpienu uz augšu. Nesanāca. Pēc trim pieturām viņš iespēja pievarēt vienu pakāpienu, lai tiktu laukā. Atstutēdamies pret tramvaju, viņš lēnām spēra pirmos soļus, lai iekustētos. Tramvajs aizvēra durvis. Noņemdams roku no tramvaja, nogurušais vīrs, cerēja noturēt līdzsvaru. Nesanāca. Tajā brīdī tramvajs bija iesācis kustību. Vīrs pakrita zem tramvaja. Galva un pleci apakšā. Es ceru, ka radīju pietiekoši šausmīgu ainu? Bet.. stāsts beidzās nevienu ķermeņa daļu tomēr nezaudējot. Un par to, protams, jāpateicas tramvaja vadītājai, sievietei ap 30, tumšiem matiem un acīm. Noreaģēja laikā. Pamanīja un lika pa bremzēm brīdī, kad pie vīra kakla jau paspēja piedurties viens tramvaja ritenis. Vīrs palika dzīvs. Novēlās atpakaļ uz ietves un turpināja tur sēdēt. Nesaprata ne rīta ne vakara, ne arī to, kas ar viņu varēja notikt pāris minūtes atpakaļ. Krietnu pārbīli tik paspēja viņš radīt vadītājai, pasažieriem un pieturā stāvošajiem. Ja liekas, ka stāsts ar laimīgām beigām, tad es tam nepiekristu, jo tas, kā viņš savu dzīvi notrulinājis ar sīvo, nepavisam nav nekas laimīgs.