svapnis
Atmiņām gribu pierakstīt pēdējās nakts sapni. Mūsu sēta bija vismaz piecreiz lielāka kā ir patiesībā. Skats tajā atgādināja Nika Keiva grāmatas "Un ēzelis ieraudzīja eņģeli" vietas. Ik pa gabalam uzsisti koka šķūnīši, tuksnešaina vide. Bet tik un tā bija sajūta, ka tas norisinās mūsu sētā. Tur dzīvoja visāda paskata paplukuši ļautiņi, mūs ieskaitot, bet vienā no būdām mitinājās pūķu kāvējs, respektīvi, spilgti zinu, ka sapnī viņu saucu par dragonslayeru. Bet, nu, protams, nevienu pūķi netiku redzējusi, bet tam džekam bija mazi (riktīgi miniatūri) melnbalti kaķīši un man šķita, ka viņš viņus nebaro, tāpēc visu laiku čīkstēju, ka jāiet pabarot mincīši. Neieslīgšu dziļāk stāstā, kur pa vidu visādas kaislības vēl virmoja, bet pie beigām sapnim redzēju blakus mūsu tuksnešainajai sētai gaisā slejamies vairākus debeskrāpjus. Stiklotus monstrus. Un tie slējās neiedomājamā ātrumā. Strādnieki tos burtiski uzlocīja dažu minūšu laikā. Nez kādēļ tur pēkšņi redzēju priedes, kuras augstceltņu dēļ, protams, nežēlīgi krita. Bet visa tuksnešainā vide sāka pārvērsties bruģī, metālā un stiklā. Manī tas radīja tādu šoku, ka ātri vien pamodos.