slepkavas
Šodien koku slepkavas atsāka darbu jau astoņos no rīta. Un šodien tieši tāpēc dzēru visšausmīgāko tēju savā dzīvē - trīs motorzāģu pavadībā. Brīdī, kad viņi pārtrauca, lai ķertos klāt otram kokam, es vairs nespēju izturēt un likos ārā pa durvīm uz darbu agrāk kā citas dienas, lai nebūtu tas skats jāredz. Vajadzēja laikam iet pieķēdēties pie tā koka, bet pat nezinu kā tur var nokļūt - divu augstu sētu iežogojumā. (Bet vai nebija tā, ka rodoties šķietamam šķērslim vai atrunai, patiesībā nemaz negribētu iet ķēdēties?) Man redzēt koku mirstam ir tas pats, kas veģetārietim skatīties, kā kauj cūku. Laikam. (Pateicu, bet nemāku īsti izsvērt skatu līdzvērtību) Tomēr no kura gala vien skatos tik un tā saredzu sevī divkosību. Nespēju sadzīvot tieši ar pašu slepkavības sākumpunktu.