London calling
Tikko pārskatīju vecās Londonas bildes. Mūsu māju, kurā, ak, mīļā pasaulīt, kādus brīnumus tik nepiedzīvojām un nesadzīvojām. Vienā bildē redzamas kāpnes, kur Žanīts kāpj lejā un pagrieziens uz galveno istabu un virtuvi. Es sajutu mājas smaržu, kas šķiet pavisam dīvaini, vienkārši lūkojoties fotogrāfijā. Es sajutu cik viegli mēs cilājām soļus un planējām caur telpām, es pat atceros kā smaržoja pavasarīgais Londonas gaiss. Mums pagalmā bija garāža un aiz tās grāvis un uzbērums pa kuru pārvietojās metro ik pa laiciņam. Atceros kā marta sākumā zvilnējām pagalma zālē, jo bija tāds laiks kā pie mums vasarā labi ja. Atceros saviesīgos vakariņu gatavošanas procesus un ķīviņus par trauku mazgāšanu. Atceros kā Agris vienmēr mums vakaros tējas taisīja. Atceros cik pēkšņi saradās viesi, vienkārši pieklauvēja pie durvīm un gribi negribi, bet baļļuks bija klāt. Kaut vai atver durvis tikko pamodusies, vienā kreklā un čībās, bet ciemiņi nāk iekšā ballēties. Atceros kā naktī salūza pagalma sēta un uzkrita uz kaimiņa auto. Atceros kā cita kaimiņa auto pusnaktī uzsprāga un ugunsdzēsēji bija klāt 3 minūtēs. Šīs un visas pārējās miljons atmiņas es neparko neatdotu. Cik traki gribas atkal Londonā atgriezties! To es aizbraucot šamējai apsolīju - ka vēl atgriezīšos. Ceru jau uz šī gada aprīli, kad pie reizes varētu Opeth dzīvajā noķert. Atliek vien teikt - kaut nu tā arī notiktu!