kokos
Priedes šodien mežā čīkstēja kā vecas šūpoles pamestā Šķirotavas rotaļu laukumā. Es aizklīdu vienatnē tik tālu, ka drusku pat apmaldījos. Un tumsa mina uz papēžiem. Bet tā kā mežs atspoguļo manu būtību, diez ko nebaidījos. Vienā brīdī, kad nesapratu, kur esmu gan drusku saraustījos, jo kopā ar priežu čīkstēšanu, pēkšņi izdzirdēju bērna smieklus. Tomēr tādā biezoknī nebija nevienas dzīvas dvēseles, tāpēc sapratu, ka man tikai izliekas. Vai arī kaut kādi gariņi valkājās rinķī - kas to lai zin. :)