Garastāvoklis:	blank
Mūzika:	Deftones -> Hole in the earth

*
neatceros cik ilgi pastāv draugiem.lv, bet nu es, protams, no pašiem pirmsākumiem jau tur gozējos. un šodien pienāca tā diena, kad es vienkārši nospiedu "dzēst profilu" un sajutos lieliski. es zinu kāpēc. jo man apnika. un ne tikai. beidzot atbrīvojos no pārsimts cilvēkiem, ko gadu gaitā biju pamanījusies ievākt. tādiem ar kuriem kādreiz kāds vārds pārmīts. katrā ziņā ne draugiem. vairāk gan viņi ievāca mani, bet es nepretojos. kaut vai pieklājības pēc. un man apriebusies klasiskā situācija, kad kaut vai ejot pa ielu tu pēkšņi pamani cilvēku un atceries, ka viņš/viņa taču kaut kādā mistiskā veidā ir tavos draugos, un viņš/viņa ierauga tevi un atceras tieši to pašu, bet paejiet viens otram garām novēršoties, pat ne ar domu sasveicināties. pēc tam smiekli nāk un tu ej pa ielu un dumji smejies. ne tikai mana pieredze, bet vairāki cilvēki man ir teikuši to pašu. šāda situācija ir diezgan bieža. un kam tāda vajadzīga? ja negribi pat sveicināties ar "pretimnācēju", tad priekš kam viņu marinēt savos draugos.
droši vien vēlāk brīvas roku kustības vadīta tur atgriezīšos, jo nevar jau tik viegli no atkarības atteikties, bet tad nu strikti nolasīsies tikai sava kompānija, un miers no liekēžiem. un vispār - domāt par kaut kādu portālu, tā vietā lai spriestu par globālām problēmām, sasāpējušiem tematiem utt? es pārspēju pati sevi. bet laikam dzimtenes sāpe un tas par ko būtu jēdzīgi runāt, pus četros no rīta šķiet kā tāla sala zilā okeānā. un dažreiz ir nepieciešamība atpūtināt prātu, domājot par niekiem. pēc divām stundām prom uz lidostu, dzelzs putna iekšās un jau ciemos pie etruskiem. bet mantas neliekas kopā pašas no sevis, ņemot vērā, ka es sēžu un rokos pa datora zarnām. varbūt paņemt tikai pasi un sekundāro ieprogrammēt smadzenēs? es eju sviestā.