Balta jūra, zaļa zeme
Vakar no rīta veicu ģimenisku akciju. Ņēmām maisus un devāmies attīrīt mežu no atkritumiem. Svētkos mūsu zemei jābūt tīrai un sakoptai. Cik nu spējām tik savācām, tā bija ļoti maza daļiņa, bet sajūta laba, ka vismaz iespēju robežās esam darījuši ko noderīgu. Mežs atkritumus, kas tur mētājās jau kopš vasaras bija sācis audzēt sevī. Šausmīgs skats. Karogam plaši vējā plīvojot, devāmies uz Rīgu. Gāju lāpu gājienā uz Brīvības pieminekli. Jā, svētku sajūta vakar bija spēcīga (Jau sen esmu par to, lai salūtu aizliegtu kā vienību - tik laba sajūta ir neaiziet uz Krastmalu un neredzēt to nejēdzību! Zinot vēl cik drausmīga publika tur pārsvarā savācās (Neskaitot ģimenes ar bērniem), galvenokārt urlas (gan no Centra, gan Pārdaugavas), kuriem šī diena ir salūta diena un nekas vairāk. Diezgan nožēlojami. Un ko viņi aiz sevis atstāj! Pārdzēruši jēgu, vienus vienīgus miskastes kalnus, tukšu pudeļu lauku un ne tikai). Lai cik jauki tas nebūtu, ka uz svētkiem tautai tiek sagādāti mazi kartona karodziņi, lai nu visi priecīgi varētu vicināt - skats dienas beigās kārtējo reizi ir šausminošs. Acīmredzami tūkstošiem cilvēku neciena savas valsts karogu, jo tā vietā, lai paņemtu tos līdz, ejot mājup, viņi nosviež tos zemē. Un citi ejot šo pašu ceļu uzkāpj tiem virsū un samīda vēl vairāk. Lietainā laikā tas viss ir dubultpretīgi. Tāpēc labāk, lai ļaudis netiktu pie kartona karodziņu vicināšanas, ja neprot savas valsts karogu cienīt. Kārtējo reizi jau izklausās, ka esmu ārprātīgi negatīvi noskaņota pret daudz ko. Un tā jau ir. Tādi cilvēki šai valstī dzīvo un ar tādiem ir jāsadzīvo. Tomēr neskatoties uz negatīvo, mana svētku sajūta tik un tā nezuda, un es esmu lepna par to, ka esmu dzimusi šai zemē, ka mani senči dzimuši šai zemē un, ka es esmu latviete. Es mīlu savu zemi.

Saule mūsu māte -
Daugav` - sāpju aukle.
Pērkons velna spērējs,
Tas mūsu tēvs.