mežā
Bērnībā es dzīvoju mežā. Mežs bija visur, arī mājās. Un es mīlu mežu. Šodien atgūlos uz līkas priedes un klausījos. Apšu lapas trīcēja vējā, dzenis kala nokaltušu, vētras laustu, priedes zaru, zīlītes runājās un lēkāja pa sūnām, priedes čīkstēja. Tā guļot un mīlot mežu, pagāja kāda stunda. Atpakaļ realitātē mani atsauca tālumā iedarbināts motorzāģis. Tas man atvēra acis un atgādināja, ka nekas nav mūžīgs. Mans mežs, tāpat kā citi meži, kuri bērnībā man vēl bija, un, kuros tagad slejas ārkārtīgi nesmukas "biezo" mājas, droši vien arī nebūs mūžīgs. Viņu savajadzēsies kādam kretīnam, kurš tiks pie viņa pat nepaceļot mazo pirkstiņu. Un skanēs zāģi un raudās dzīvā radība un koki. Un es. Jo es dzīvoju mežā. Putni jau pieraduši pie manis, lido garām un lēkā blakus nemaz nebīstoties. Mežs mūs vieno.

Nu, jā, otrs faktors ir tas, ka cilvēki ir neiedomājami cūkas (to jau visi tāpat zin). Vienu dienas daļu veltīju, lai savāktu mežā samestās drazas. Es nespēju iedomāties, kā cilvēks var būt spējīgs atstāt aiz sevis dabā miskasti. Muļķīgi no manas puses, ka domāju - ar vienu maisu man pietiks, vajadzēja ņemt vismaz piecus. To pašu vienu līdz malām piepildīju, galvenokārt, ar alus un viskija pudelēm, plastmasas pudelēm, maisiņiem un saldējuma papīriem. Protams, ka kādam sadzērušamies tipam jautri liekas savu alus pudeli mežā saplēst sīkās drumslās. Protams, ka viņš ir sadzēries idiots un nejēdz absolūti neko, kā tikai labāk pielieties. Un, protams, ka viņam pilnīgi pie kājas, ka es vasarās vandos riņķī tikai ar basām kājām. Es to absolūti saprotu, ka viņam ir vienalga viss, izņemot tas, cik efektīvi pazudināt savu nožēlojamo dzīvi. Brīdī, kad viņš sadauza savu pudeli, tas jau skar mani, jo, ja šodien nebūtu visus sīkos gabaliņus savākusi, tad nākam vasar manas kājas būtu vienās asinīs, kaut kāda deģenerāta dēļ. Jā, es šobrīd vāros dusmās, par cilvēku debilismu. Kas man kait to nedarīt? Lai dauza pudeles un met sūdus savā mājā, dārzā, dzīvoklī, ja viņam tas sagādā baudu, bet darīt ko tādu mežā (ne savā teritorijā) ir pretīgs vandālisms. Un, protams, kad cilvēkiem atrodoties mežā kļūst garlaicīgi, jo tur taču nav ne internets, ne TV, bet kaut kādi muļķīgi koki, tad jādara, kas lietas labā, lai kļūtu jautrāk, piemēram jāizdriskā polietilēna maisiņš un jāsasien ap tik daudz kokiem cik sanāk un cik daudz mezglos vien iespējams. Šodien es kā nekā šo mākslas darbu centos iznīcināt, kas man aizņēma gandrīz pusstundu. Ak, es mākslas nīdēja! Ja cilvēks spēj būt tāds kretīns, tad es novēlu viņam tikai vienu - kaut meža zvērs aizietu un iekakātu viņam gultā! :)