24
Sapratne dod definīcijas un stingri turas pie tām; prāts savukārt ir noliedzošs un dialektisks, jo viņš pārvērš sapratnes definīcijas par neko; tas ir pozitīvs, jo rada vispārīgo un izzina tajā sevišķo. Līdzīgi tam kā sapratni parasti uzskata par kaut ko no prāta vispār šķirtu, tā arī dialektisko prātu parasti pieņem par kaut ko šķirtu no pozitīvā prāta. Taču savā patiesībā prāts ir gars, kurš augstāks par tiem abiem; viņš ir sapratnisks prāts vai prāta sapratne. Viņš ir negatīvais, tas, kas ir gan dialektiskā prāta, gan sapratnes kvalitāte. Šis gars noliedz vienkāršo un līdz ar to paredz noteiktu atšķirību, ar kuru nodarbojas sapratne; viņš vienlaicīgi sagrauj šo atšķirību, līdz ar to viņš ir dialektisks. Taču viņš neaizkavējas pie šī nulles rezultāta, bet gan iestājas tajā kā kaut kas pozitīvs, un, tādā veidā, atjauno sākotnējo vienkāršo, taču jau kā vispārējo, kas konkrēts sevī. Konkrēti vispārīgajam netiek pakļauts tas vai cits dotais sevišķais, bet gan definēšanas procesā un noliegšanā ir noteikts arī sevišķais. Šī garīgā kustība, kas dod sev savā vienkāršībā savu noteiktību, bet tajā arī vienādību ar sevi, šī kustība, kas tādējādi ir jēdziena imanenta attīstība, ir absolūta izziņas metode un reizē ar to arī paša satura imanenta dvēsele. Es apgalvoju, ka filosofija spēj būt objektīva, pierādoša zinātne tikai ejot šo sevi konsturējošo ceļu.

Tāds, lūk, ir mans mājas darbs filosofijā, kurš ir jāizanalizē. Vai nav dziļš un patīkams nekas? :)

Šeit es varu tikai citēt mūsu visu mīlēto Kalvīša k-gu: "Ir grūti, bet es esmu stiprs" :D