pa vidam:
Kopš esmu aizrāvusies ar folkloru, citām lietām nākas ciest. Piemēram, skolai. Skola šobrīd absolūti nav prioritāte, jo man tā vispār ir vienmēr riebusies un man žēl, ka es tajā mācos, nevis kādā citā, kura man būtu simtreiz piemērotāka. Trešais gads jau aiziet tajā neiedomājamā trulībā. Tik ļoti man gribētos, kaut šis trešais gads būtu Kultūras akadēmijā vai Mākslas akadēmijā, nevis tur, kur esmu saistīta tagad. Bet esmu solījusi sev un citiem, ka nepametīšu iesākto, kā to jau kādreiz ar LU izdarīju. Un tagad mokos. Ne jau no pārslodzes vai kā tāda, bet vienkārši no tā, ka izdarīju nepareizu izvēli. Tomēr man ir folklora. Tā mani pārņēmusi no galvas līdz kājām (kas bezgalīgi priecē) un es sāku kavēt skolu. Ja līdz šim skolā izmuku no parādiem, tad tagad sāku tos krāt. Un man tas gaužām nepatīk. Tomēr folklora ņem virsroku. Tā man ir svarīgāka. Un vēl darbs. Strādājot sāku sevi disciplinēt, kas ir ļoti labi. Beidzot esmu savākusies tik daudz, ka svētdienā, ja paveicas, tad esmu mājās un pilnīgi iztukšota. Visu enerģiju atdevusi citiem. Tas ir labi. Bet no svētdienas, kas kļūst trula mana tukšuma dēļ, dažreiz cieš ģimene. Un tas nav labi. Bet kā zināms, nekad viss nav labi. Var būt slikti, var būt līdzsvars starp labi un slikti, bet nekad nav tā, ka pilnīgi viss ir labi. Vienmēr kāds vai kaut kas kaut kur cieš no kaut kā, kas nav labi. Un Tā vienkārši jādzīvo. Jāeksistē.