wrc
Šogad nu pienāca tā pirmā reize, kad man tika dota iespēja pabūt Neste Oil Rally Finland jeb senāk dēvētajā 1000 ezeru rallijā. Gūtas tik daudz pozitīvas emocijas, ka nav šaubu, nākamgad Somija bez manis neizpaliks. Jācer vien, ka Neikšāni arī nākamgad uz turieni dosies, lai man būtu iemesls vēl lielākam priekam. Bet par visu pēc kārtas.
Devāmies ar savu Subaru uz Somiju trešdienas agrākajā rīta stundā. Piecelties nebija viegli, bet mērķis šoreiz bija svarīgāks par miegu. Līdz Tallinai gan ceļš paskrēja diezgan ātri. Laikam jau tāpēc, ka nebiju pie stūres un tikmēr ļāvos neizgulētajam miedziņam. Un te jau priekšā kuģis. Nordic Jet line skrēja kā vējš vai laikam precīzāk - peldēja kā zivs - tik ātri, ka viens, divi un jau galā. Un cik tas stilīgi apgriežas uz vietas - dzelzs monstrs (Mani te ar vienu aci novērš Vakara intervija ar vēsturnieku Pēteri Krupņikovu, tāpēc ik pa laikam nojaucu domu un rakstāmais velkas divreiz ilgāk). Tātad - uz Nordic Jet laina ir traģiski negaršīgs ēdiens, mani centās pārliecināt, ka tikai pica ir daudz maz garšīga, bet diemžēl vīlos arī tajā. Bet ko nu par ēšanu. Pietauvojoties Helsinkos nevienam mēs neinteresējām un pases varējām likt atpakaļ somās. Priekšā diezgan garš ceļš uz Himosu, kurā pēdējo reizi uzturējos, kad man bija kādi 12 gadi. Interesanti atgriezties un atcerēties pēc gadiem 10, kā tad te bija toreiz un kā ir tagad. Sekoja milzīga epopeja mājiņu meklēšanā, kašķi un lamāšanās neizbēgami, bet pie rezultāta nonācām bez kautiņiem. Mājiņas vienā pusē būvlaukums, skats diezgan nejēdzīgs, bet skats no balkona plašs un skaists - priekšā golfa laukums un aiz tā milzīgs ezers un mežs. Saulrieti mūs priecēja katru vakaru. Šie divi galējie skati izlīdzināja kopējo izjūtu. Vakaros ņēmām vīna glāzes un skraidījām pa golfa laukumu, biedējot kaijas un zaķus. Ceturtdienā pabijām stadionā, kuru visātrāk pieveica Atkinsons (Neliels pārtraukums tekstā, jo sākās folkloras programma Klēts). -Un turpinājums//: Mūsējiem savukārt bija izstrādāta sava stratēģija, kas nostrādāja lieliski, tāpēc jau tik laba vieta beigās. Nākamajā agrajā rītā devāmies no dopa uz dopu. Vellipohja -> Mokkipera un pēdējā dopā nonācām diezgan baisā vietā - Ūrijā (Urria), mežonīgi stāvs kalns (tautā saukts par sienu), kurš otrā pusē iegriežas nelielā līkumā. Kā viņi spēja tur izbraukt vēl lecot no tā kalna un savācoties, man ir mīkla. Vistrakāk jau no šī kalna lēca juniori. Skats bija iespaidīgs. Blakus mums apmetās krievu bars no pašas Krievzemes. Man kā vienmēr pret šiem cilvēkiem ļoti lielas antipātijas. Neko citu jau viņi diži nemāk kā dzert šņabi un nekulturāli uzvesties. Savilkuši savas cēlākās svētku drēbes - treniņtērpus, sāka rāpties uz līdzpaņemtajiem krēsliem un traucēt citiem skatu. Protams, bija savilkuši līdzi arī veselu baru savus sievišķus, kurām jau nu rallijs diezko neinteresēja - tās tikmēr izklaidējās lasot sēnes čipsu pakās! Tas tik bija skats! :D Runājot par latviešu faniem jau patiesībā arī ir divi veidi fanu, kurus mēs arī bieži sastapām. Pirmais ir oranžie Neikšānu fani, kuri ir kulturāli un pret lietu attiecas kā faniem pienākas un otrais ir cilvēki, kuri vairāk atbraukuši ķert atmosfēru un labi pielieties nekā skatīties ralliju. Pa vidu, protams, gadās arī vienkārši latvieši, kuri ģimenēm atbraukuši tieši wrc skatīties (nepielejoties) un, protams, beigās ir priecīgi par to, ka arī mūsējiem ir labi gājis. Sestdienā jo agri devāmies uz lielo Ouninpohjas trampi, kurā - gadā, kad uzvarēja Marko Martins, viņš uzstādīja rekordlēcienu - šķiet aizlidoja kādus 50 metrus (vai vairāk), bet iespējams es mazliet kļūdos. Katrā ziņā šogad tur nekas ekstra liels nenotika, malacis Hirvonens, kurš aizleca varenskaisti, tomēr nolēmām, ka nākamgad šajā vietā ar teltīm jāpaliek pa nakti un jāieņem mega laba pozīcija, lai redzētu to labāko. Kad ieradāmies kādos sešos no rīta, tur jau bija pilns - guļammaisos satinušies somi jau labākās vietas bija aizņēmuši. Nākamajā dopā nolikāmies izcirtumā, kurā valdīja elles karstums. Pie izcirtuma ir akmens, kurā ienesušies tādi rallisti kā Gardemeisters un Sordo, šogad neviens šo akmeni neķēra, kas labi, protams. Pēdējais dops bija Himosā, kas sanāca gandrīz pie mūsu mājiņas. Visādas virāžas sataisījuši tur organizatori bija. Mēs ar brāli, protams, nebijām slinki un pēc ātrumposma beigām aizdevāmies izbraukt gabalu no dopa. Tas jau nekas, ka tur bija aizlieguma zīme, neviens jau vairs neskatījās, līdz ar to varam braukt. Un tā neko vispār! Šī bija kopumā smaga diena, bet patīkama. Svētdienā es atteicos uz dopiem braukt, jo gribēju redzēt dzīvajā apbalvošanu un to jezgu, kas notiek servisa parkā. Sadalījāmies un aizbraucām jau agri uz Jyvaskylu un ieņēmām vietu pie nožogojuma, kas jau bija pilna - mēs kaut kā manīgi iespraucāmies. Emocijas neaprakstāmas! Redzēt visus rallistus 5 metru attālumā no sevis un to viņu prieku un fanu prieku un apbalvošanu un laistīšanos ar šampanieti un..! Kad ieraudzīju Mārus uzbraucam, es vispār gandrīz sajuku prātā, jo nezināju vēl, ka viņi trešo vietu dabūjuši. Un viņiem šķīvji rokā un tā laime un prieks (es jau atkal nespēju vārdos izteikt). Tā fanoju, ka nesanāca nemaz nofočēt Mārus ar šķīvjiem rokā, bet svarīgāk tomēr ir pašai redzēt nekā nofotografēt un palaist garām dzīvajā. Nu tas bija un ir skaisti!
Ar to arī šo milzu tekstu nobeigšu, jo kas gan tālāk? Mājas, protams. Un nekur jau nav tik labi kā mājās. Suns arī mūs ieraugot nespēja valdīt prieku! Reti gan, kurš saprot šo manu aizraušanos ar ralliju, jo vai tad alternatīvajiem/ progresīvajiem piestāv šitā fanot par autosportu! Bet mani jau neuztrauc, ka cilvēki nesaprot - galvenais, ka es saprotu! :) Mani pārsteidza, ka Somijā pat metālisitem rallijs patīk! Bet droši vien, ka viņiem ir tā - tas, kuram nepatīk rallijs nav uzskatāms par kārtīgu somu :D
Man tagad tik atliek vēl turēt sevi pie vārda - jāuzčinī veca mašīna un jābrauc rallijā! :D (Visu laiku kaut kāda dumja muša spēlē manu kokli! Uzlaižas un laižoties prom notrinkšķina!)