33
Mani uztrauc latviešcilvēka kultūras trūkums. Un es vēl atceros laiku (izklausos veca? Nekā! Tikai ceturtdaļgadsimts, ha), kad pieklājība bija viena no galvenajām lietām, kas bērnam jāiemāca. Bija taču arīdzan visādas padomju grāmatas par to sarakstītas (ha). Bet kur pieklājība pazudusi tagad un vai tas tādēļ, ka mūsdienu populārā audzināšana, kas ietver ļaušanu bērnam darīt ko grib, ir nonākusi galīgā degradācijas stāvoklī? Es nesen pabiju uz kalna un novēroju absolūtu latviešcilvēku pieklājības normu pagrimumu. Neskaitāmās situācijās, kur jaunieši izdarīja kādu bezkaunību, viņi ne tikai neatvainojās, bet pat neuzskatīja par vajadzīgu atskatīties, lai kaut vai ar skatienu parādītu, ka viņi tā kā nokaunās. Un šādas situācijas tiešām notika ļoti bieži, ne tikai ar mani - ar daudziem. Tad vēl elementāra palīdzība arī izrādās latviešcilvēkam sveša. Sieviete nokritusi kalna vidū un pati nespēj piecelties. Es tikmēr sēžu pacēlājā, kas iet lēnu, pa vidam apstājas un pa pusminūtēm stāv. Viņa cenšas sparīgi, nesanāk - visi citi traucas garām kā lielkungi un noskatās uz viņu kā uz nebrīvu zemnieku. Blakus strādā tehniskais darbinieks, kas sprauž mietiņus trasei - neredz. Nu, labi - pieņemsim, ka tik aizņemts darba kalps, ka apkārt neskatās. Sieviete arī kautrīga, pēc palīdzības nesauc. Introverts cilvēks - normāli. Kad es nonācu kalna galā, augšpusē vēl mazliet veltīju laiku sarunām. Un tad brauciens lejup un kā par brīnumu - skatos - sieviete joprojām sēž kalna vidū un cenšas tikt augšā (jā, tiesa - viņas tuklums un vecums nebija sabiedrotie). Piebraucu, jautāju vai nevajag palīdzēt. Viņa skatās manī tik lielām, pārsteigtām stirnas acīm, ka nespēj izdvest ne vārda. Es dodu roku un, jā, viegls uzdevums tas nebija (viņas tuklums un vecums joprojām nebija sabiedrotie). Bet, nu, un? Vai tāpēc palīgā neiet? Pēcāk viņa man gandrīz caur asarām pateicās. Bet es paliku šokā, ka neviens no milzu skaita cilvēkiem nelikās par viņu ne zinis. Ņemot vērā, ka agrāk esmu savu tiesu lielajos kalnos izbraukājusi, tad lieliski zinu kāda tur ir kalnu kultūra. Mēs pat vairākreiz totāli sajukām un veicām visādas nesankcionētas akcijas sniegos, bet vienmēr tikām steigšus izglābti un aprūpēti no pilnīgu svešinieku puses. Nemaz nerunājot par viņu perfekto pieklājību. Jā, tur, protams, arī parādījās pa rupjam tipam, bet salīdzinoši - kalni lieli, cilvēku 50-100 reizes vairāk kā uz mūsu pauguriem - nu, tas kā spļāviens jūrā. Bet velns - latviešiem par šitādu sviestu, kādu es teju vai ik piecminūti uz kalna piedzīvoju divu stundu garumā, vajadzētu ribiņas paspārdīt! Tāda sajūta, ka mucās auguši! Esmu šo jau paspējusi pārrunāt ar vairākiem kulturāliem cilvēkiem, kas tāpat bija šokā un visi kā viens vainoja vecāku audzināšanu. Teorētiski tam var piekrist, bet skatoties kā mani draugi sīčus audzina, es nebūt nemanu kaut kādu pieklājības normu ignorēšanu. Vai tas nozīmē, ka ir kāds mistisks periods, kur pieklājība beidzās un tagad tā atkal metodēs tiek pielietota, tā teikt, nāk atpakaļ modē, vai arī audzināšana vienmēr ir bijusi, tikai mūsdienu pusaudža smadzenēs ir pilnīga anarhija?