12
Es biju baletā! Forši! :) (ar baletu mani līdz šim saistījušas tikai bērnības atmiņas, kad dejojot Karmenu, izsitu sekcijas stiklu - kādēļ man rēta uz visu dzīvi.) Visvairāk mani smīdināja vīriešcilvēku lielā lēkāšana skotu svārciņos un feikie dūdinieki, kas "izlikās spēlējam" (resp. aktīvi kustināja pirkstus uz stabulēm, bet paši maisi, protams, bija tukši) klasiskās mūzikas pavadījumā (ko no bedres sniedza burvīgs orķestris). Dekorācijas un gaismas kolosālas. Brāļi igauņi labi pacentušies. Un nekāds lēnums! Tieši pretēji - daži žesti un izredzētajām gredzeni jau pirkstos! :D Starpbrīža laikā (kas bija neadekvāti ilgs - paspējām operas ejās pat apmaldīties) mani pārņēma dažādas pārdomas, piem., cik vīrieši uz baletu atvilkti ar varu (un taml.)..
Šorīt, kad tēvam stāstīju, ka iešu uz baletu, viņš atcerējās pāris savus mūžā (pārsvarā bērnībā) redzētos baletus. Viens no tiem esot bijis Dakteris Dūlitls. Tur esot visādi zvēriņi lēkājuši. Es no prieka par šādu stāstu vizualizēju pašu doktoru - vīrietis baltā ķitelī un poti rokā griež piruetes un lēkšus pārvietojas pa skatuvi! :D