10
Vakar biju atjaunot nozaudēto vadītāja apliecību (pa šiem gadiem CSDD sistēma pamatīgi mainījusies). Tā kā biju kritiski noskaņota, tad, protams, mani novērojumi pelnīja vai nu nopēlumu vai izsmieklu. Pie sevis izsmējos par to, kā cilvēki gatavojas topošajai fotogrāfijai. Dažas sievietes pa tualeti ņēmās nezincikilgi, lai uzliktu uz sejas kilogramu sminķi - pat vīrieši bužināja un pielaizīja matus pamatīgu laiku caurspīdīgajās dokumentu kārtošanas kabīnēs pie spoguļiem. Turklāt kopš jauno pašu ieviešanas jau visur tāda opcija, ka bildi var pārfotografēt, ja nepatīk. Protams, ka visi šo iespēju izmanto, jo nevienu savs ģīmis neiepriecina pirmajā reizē. Ar to visu, citiem rindā stāvošajiem, gaidošais laiks tikai palielinās, tajā pašā laikā viņi jau neatpaliek ar savu "taisīšanos", kad sasnieguši sava numuriņa iedegšanos virs durvīm. Ko cilvēki var tā ņemties? Tā ir tik sīka dokumentu bildīte, kas, taisies, kā gribi, tāpat būs bez gala un malas tizla. Kad pienāca mana kārta, iegāju šaurajā kabīnē - pase, fotogrāfija un cauri. Sieviete mani laipni aicināja sagatavoties pie spoguļa - es tikai atmetu ar roku. Pirmā fotogrāfija gatava un uzreiz piedāvājums - vai nevēlaties pārfotogrāfēt? Es paskatos monitorā un man pretim raugās atbaidoša, dienasgaismu lampu izgaismojoša bilde. Nosmejos un saku: "Nē! Ja jau es tāda izskatos, ko man tur mainīt?" Sasmīdināju CSDD darbinieci, un kā ātra pote viss bija galā. Pēcāk sēdēju un lasīju grāmatu kamēr jāgaida pati apliecība. Brīdī, kad to saņēmu, biju manāmi pārsteigta - ļoti laba bilde! Aptuveni par 5 reizēm labāka kā manas iepriekšējās apliecības mākslas darbs.

Manu kritiskumu vakar izraisīja depreholija. Manā terminoloģijā depreholija ir depresijas un melanholijas apvienojums, bet tā nav slimība. Depreholija ir stāvoklis, kas var piemeklēt cilvēku vienreiz mūžā tikpat labi kā katru nedēļu. Man laikam šī bija tāda pirmā izteikti depreholiskā reize (ņemot vērā, ka šis vārds manā vārdnīcā radās tikai vakar).

Vakar saņēmu komplimentu, ka man esot ļoti skaists augums. Depreholijas ietekmē kompliments tika vēlāk nosvinēts ar citādāku prieku - treknu vārītā krēma kūku. Oi, cik tas bij labi.

Pirmo reizi mūžā biju pie adatu terapeita. Bija labi (lai gan tas nav ļoti patīkams process - es vispār adatas neciešu). Viņam ar adatām pat izdevās novērst acumirklīgās sāpes, kas pēkšņi man bija iezagušās gurnā. Tiesa, būs jāiet vēl, lai gūtu maksimālu efektu. Naktī, nonākot mājās un beidzot dodoties gulēt, pirms laišanās miedziņā, nevilšus pametu skatu uz savu plecu. Tur baigi sapriecājusies gozējās neizņemta adata - tieši otrādi - no vakara aktivitātēm tā bija iegājusi tā pamatīgi dziļi iekšā ķermenī. Un dīvainā kārtā es to nebiju sajutusi. Vai arī depreholijas ietekmē velkošās sāpes uztvēru kā kaut ko pašsaprotamu.