Vakar pēc eksāmena notika riktīga traukšanās vēja ātrumā uz mājām. Profesors pieprasīja sekmju grāmatiņu tūlīt un uz vietas un man, nelielas izklaidības rezultātā, bija aizmirsies to paņemt. Un ne jau Rīgā man tā bija atstāta, bet mājās mājās. Piekukuļoju Tomu (kurš bija ellīgi nikns uz augstskolas sistēmu) ar šokolādi, kāpām autiņā un laidām tālēs (es nevarēju riskēt pati stūrēt, jo vadītāja apliecība kirdik un laiks ierobežots - ja policija mani paņemtu pie dziesmas, tad tas smagi ievilktos, jo esmu jau pazīstama ar viņu datubāzes darbības "ātrumu"). Brauca viņš tiešām kā nelabais. Es biju bišķi piemirsusi, ka tā var braukt, jo jau labu laiku esmu tīri pieklājīga uz ceļa. Kopš iepazinos ar sodapunktu sistēmu, man nav vairs iekāriena baigi skriet. Man liekas, ka man vēl četri punkti karājas astē. Un tad es vēl baidos zvēriņus notriekt (pietika ar to nabaga zaķi, kuram reiz izšķaidīju iekšas). Bet vispār ir jocīgi atgriezties no jaunas augstskolu sistēmas vecā. Ja iepriekšējā iestādē man visu eksāmenu rezultāti tika ierakstīti caur tīkliem sistēmā, tad šeit ir antīkā ar grāmatiņu skraidīšana pie katra profesora individuāli. It kā stulbi, bet kaut kāda romantika tajā tomēr ir. 

Nonākot ciemā, kā ierasts, ieraudzīju urlu, kas te dzīvo jau sen un atcerējos viņa draudziņus un visu, kas ar to saistīts. Viņi ir trīs - nu, tādi "iezemieši", galvenie. Pirmkārt, viņus (arī katru atsevišķi) var atpazīt gandrīz kilometra attālumā pēc gaitas. Tā ir izteikti tizla. Piebraucot tuvāk, protams, neiztikt arī bez viņu šarmanti trulajām sejas izteiksmēm. Bet kā tad viņi dzīvo? Diendienā viņi lieto alkoholu, ēd semenes un rupji lamājas - nekā jauna - standarta urlas darbības. Scenērijs (resp. darbības vieta (manas nākošās profesijas terminoloģija)) ir vilcienu stacija (arī nekas jauns - visi, kam ir saskare ar vilcienu stacijām, zina, ka šīs ir urlu otrās "mājas" - neviens nezina, kas ir viņu pirmās mājas). Tas vispār ir interesants lauka pētījums. Tātad ikdiena viņiem sastāv no atrašanās stacijā, šurpu turpu staigāšanas pa galveno ceļu un atkal atrašanās stacijā. Visu to, protams, pavada ierastā uzvedība. Šeit mums radās jautājums - no kā urlas pārtiek? Tika izvirzīta hipotēze, ka viņus uztur valsts, jo viņi ir tik unikāla un aizsargājama suga. Patiesībā viņi ir polārurlas!

Bet man jauns sapnis. Bija tā: Es atrados cūku fermā. (tur gan nebija nevienas cūkas, tur bija tikai ļoti daudz dubļu). Vieta vispār atgādināja ļoti lietainu Bauzlandi. Tumšs un kaut kādas skatuvēm līdzīgas vietas izgaismotas ar prožektoriem. Bet dubļos bija galdiņi, pat tādi diezgan smalki un pie tiem sēdēja ļaudis tērpti solīdās drēbēs (šī kombinācija sapnī bija sirreāli skaista). Man bija jākāpj uz skatuves un jāspēlē, bet es biju pilnīgā panikā, jo biju sarunājusi, ka Toms man piespēlēs basu un Ansis giču. Tomēr sameklējot Tomu, izrādījās, ka viņam viss pie kājas un Ansis vispār vēl neesot atbraucis. Tā es nonervozēju sapni. Un uz skatuves droši vien beigās neuzkāpu.