5
Izkāpu pieturā "Daugavas sporta nams" un ārā gaiss smaržoja pēc netālu uzsprāgušas īrisa fabrikas. Pirms tam biju saņēmusi ziņu, ka janvāra beigās būšot jākāpj uz Lielās Ģildes skatuves. Es taču tāds mazs cilvēks - ko man uz tās lielās skatuves? Bet īrisu sagribējās.

Mani iknakts caurā miega sapņi nav beigušies. Tie kļūst arvien krāšņāki. Šoreiz viesojos kādas augstceltnes pēdējā stāvā. Biju pieaicināta kā operatore it kā zināmu ļaužu sadzīves filmēšanai. Filmējot mana kamera pa daļai izjuka un, pēdējo kadru ķerot, man rokās bija palikušas tikai kameras lēcas. Tā nebija vienīgā destrukcija. No dienvidu puses nāca mežonīgs karstums, ko nodrošināja blakējā debesskrāpja degšana. Arī tas pa gabalam bruka zemē. Viens bēdīgs helikopters mēģināja dzēst augstceltnes jumtu, bet diezgan neveiksmīgi. Tas viss notika paralēli, bet mana filma sastāvēja no ļaudīm un viņu rūpēm, kas nebūt nebija degoša blakus ēka. Vienā brīdī puse no tās pēdējā stāva noslīdēja lejā un manī radās plosoša sajūta, ka tā ir piezemējusies uz manas mašīnas.