Joprojām spāņu valoda mani nerro. Mana mīļākā valoda uzreiz pēc latviešu (angļu te jau vairs vispār neskaitās - tā ir otrā asiņu valoda, nekādas eksotikas). Un es joprojām gribu to iemācīties. Tikai īstais laiks veltāms svarīgākām lietām, ne visādām iegribām no zila gaisa. Skatoties kā tagad viena mana bijusī kursabiedrene laiž spāniski, strādā par tulku, siekala aizķeras. Es arī tā varētu, ja toreiz nebūtu nolēmusi pamest visu un meklēt sevi. Tas nenozīmē, ka tagad būtu slikti - tas drīzāk saucas kaut kā saldsērīgi, piemēram, pagātnes rēgi. Ļoti labi atceros tikai vienu no tā laika - manai pasniedzējai bija savs mīļākais spāņu vārds - mañana (rītdiena). Un tiesa, tas ir sasodīti skaists vārds. Man arī absolūti fascinē šī vārdu kombinācija: "Hijo de su chingada madre!"

Starp citu šonakt savā super caurajā miegā sapņoju, ka iznākusi trillera par mežonīgo (it kā daļēji mehānisko) vērsi otrā daļa. Tas nekas, ka pirmā daļa vēl nav iznākusi un, ka tāds trilleris vēl neeksistē - es jau redzēju otro daļu. Un, ja jūs zinātu, kādas ēnu buķetes uz liesmojošiem foniem tur bija - trakojošā vērša galva un tie ragi, tie kapitālie ragi! Specefekti lieliski. Es vispār dotu septiņi no desmit.