Bēdīgi tā.
Šorīt aizgāju gulēt astoņos no rīta. Bija labs piedzīvojums ar dāžādu vietu pētīšanām foršā kompānijā. Bet smagi tiešām. Bijām mēs vakar tā, jo draugs dodas prom. Un man tas burtiski riebjas. Iepriekš es nebiju ar tādām personīgām aizbraukšanām saskārusies, tāpēc būtībā man bija vienalga. Tagad man burtiski riebjas. Pavisam burtiski riebjas tāda Afgāņustāna. Tēvzemi sargāt, tā ir visīstākā štelle. Bet kāpēc (šajā vietā rupjš krievu lamuvārds, kas, protams, dabiski pielipis no pailgā laika, vadīta čaļu kompānijā) tiem vīriešiem vajag tik ļoti sevi pierādīt tajā bezpriģelī? Man ir dusma. Un dusma, protams, nāk no bailēm par viņu.