Skaistums
Man naktī sapņi divās daļās sadalījās. Tā pirmā nesvarīga. Konkrēts murgs par tēmu nonāc bērnībā, kur viss ir kājām gaisā. Bet otrā bija neizstāstāmi skaista. Viss balts kā jau ziema. Un no mūžīga baltuma iznāk Dž. Iznāk pavisam mierīgs, nemaz netrako - tikai smaida. Es viņu samīļoju un sabužinu ausis. Viņš stāv pilnīgi nekustīgs, bet izstaro tāda labestība, ka man likās, ka es sapnī sāku raudāt. Vakar jau tāpat kāda asara nobira viņu iedomājoties. Laikam tāpēc es viņu arī sapnī satiku. Bet tas bija pavisam maģisks sapnis. Kā pasaka. Reizēm ir tik ļoti grūti, kad iedomājos kāds Saules stars viņš mūsu rūpju jūrā bijis. Tik ļoti viņa pietrūkst. Asaras jau atkal sāk rosīties tāpēc nerakstīšu tālāk. Jāpievēršas tekošajiem darbiem.