Manā gadījumā vismaz
Vakaros uz Rīgas ielām gaismas no dāžādiem leņķiem mēdz krustoties. Tā ejot man pa priekšu dodas mana ēna. Bet bieži gadās, ka es saraustos, jo liekas - kāds strauji tuvojas no mugurpuses. Tomēr pārsvarā tā izrādās mana otra ēna, kas uzrodas no citas gaismas. Tā abas manas ēnas ik pa laikam krustojas un es bīstos. Bet reizē jūtos bagāta, jo man pieder vairāk nekā viena ēna.
Pirms es biju dzirdējusi, ka Ziedonis tā ir teicis, es visu laiku to tiku uzsvērusi, ka nevajag lasīt citu dzeju, jo katram mums iekšā ir sava dzeja. Kāpēc mums jāiespaidojas no citiem? Un izrādās, jā, Ziedonim tā pat licies. Lai gan es joprojām pie šīs savas domas turos, mana pretruna ir izņēmumi, kurus vienkārši nav iespējams nelasīt. Čaks, Vācietis un Ziedonis. Tā ir. Bez viņiem nevar.