Es neinteresējos speciāli par Latvijas rietoši lecoši rietošajām zvaigznēm, bet reizēm tās nostājas tieši ceļā. Tā notika reiz benzīntankā, kur pie kases mūzikas plauktiņā gozējās Vara Vētras izdotais albums. Kurš būtu domājis, ka pusmūža aktieris ar lielu atvēzienu ieleks rožu dārziņā? Lai nu kā - šis, protams, ir kārtējais humors, kas liek man parunāties publiski. Ar mammu vakar tik ļoti izsmējāmies, ka teju atkal pa zemi gandrīz jāvārtās (bet gandrīz neskaitās). Mamma laikam, lai atkal kādā braucienā īsinātu ceļu, bija nopirkusi žurnālu Ievas stāsti. Kur gadījies, kur ne - tur iekšā plakāts! Daudzi savā laikā izgājuši cauri plakātu periodam, kad visas sienas tika nolīmētas. Es tāpat. Visādi pop top grupu plākāti bijuši salīmēti pa visiem stūriem. Un galvenais, ka man nemaz tās grupas sevišķi neinteresēja - tas bija tāds kaut kāds stulbs periods, ka vienkārši plakāti visādi bija un visi kā apsēsti pie sienām tamos bāza. Man gan šis periods vēl nav beidzies - tikai uzstādījis daudz augstāku latiņu.

Sīkāk iedziļinoties, pastāstīšu par saviem pieciem plakātiem istabā, kam ir pavisam svarīga nozīme. Pastāstīšu tikai tāpēc, ka man ir ļoti daudz analizējamu materiālu angļu valodā un, lai novirzītu sevi no šīm galvu sāpinošajām lietām, es labprāt daru daudz citas lietas. Stulbi man. Tātad - divi no tiem ir lielformāta koncertplakāti - vienu man tēvs atveda no Rodžera Votersa koncerta - Dark Side of the Moon tūres 2007. gadā un otru es pati atvedu no Pītera Gabriela koncerta Čehijā 2004. gadā Still Growing Up tūres ietvaros. Trešais plakāts ir lielformāta Botičelli Pavasara reprodukcija, ko atvedu no Florences. Tā glezna ir tik sasodīti skaista! Un divi pavisam maziņie ir pašas radītie Toma Londona plakāti.

Kāpēc es to visu sāku stāstīt tātad: Mamma atver Ievas stāstu plakātu un sāk smieties. Jā, tur smaidīgs ar ģitāru rokā stāv "jaunais" mūziķis Varis Vētra. Smieklus tajā visā mums izraisīja doma - kurš cilvēks pie sienas gribētu likt Vara Vētras plakātu? Tā kā pats žurnāls ir tendēts vairāk uz ļaudīm ap un pēc 30, tad mēs nosmējām, ka laikam viņi domā, ka gandrīz pusmūža sievietes par Vari būs tādā sajūsmā, ka pielīmēs viņu pie sienas un, no rīta celdamās, sveiks gan Sauli, gan Vari, lol. Katrā gadījumā šis neizprotamais žurnāla gājiens (kas patiesībā loģiski ir izprotams kā vienkārša reklāma "jaunajam" mūziķim) mūs tik ļoti iepriecināja, ka nevaram sagaidīt nākošo žurnāla izdevumu ar cerību, ka tajā būs plakāts ar Harija Spanovska laimīgo ģīmi. :D