Man šorīt tā kā drusku sākās lomkas pēc Opeth. Pēc dzīvas mantas, protams, ne ierakstiem. Iešu pasiekaloties ap savu pēdējo palikušo Opeth mediatoru un paskatīšu kā ar šamo kokle spēlējas :D Lai gan paredzu jau, ka tam nebūs būt, jo koklei vajag pacietas ādas fiņķiku. :) Tikko mani apgaismoja, ka Delfos mūsu bildes redzamas no manu brīnišķīgo puišu cīņām. Skatoties tās, ieraudzīju arī sevi divos ļoti svarīgos uzdevumos, no kuriem viena, protams, ir ēšana. Viņi mūs cienāja ar visādiem maziem gardumiņiem - pat kotlešmaizītēm un pildītām olām ar ķilavām. Un ap trijiem no rīta medus maizītes un joprojām strēlnieku dziesmas. 18. novembris izdevās ļoti labs. Savukārt vakar pēc konča, kad darbība pārnāca mūsmājās, arī es nonācu pie atziņas, ka ellīgi sen nebiju klausījusies Camel - Snow Goose. Pēdējo reiz tas tiešām bija pirms miljons gadiem kādā atkušņa periodā. Viens traks skaistums taču tas albums ir.