Vienu, nevis divas
Cilvēkus vērot ir forši. Ik pa laikam sanāk atsvaidznāt atmiņā dažādus stereotipus. Šorīt pirms lekcijām ieklīdu Narvītī, kā mēdzu to darīt, jo ar šokolādes dzērienu sākt dienas dinamiskāko daļu, ir vairāk kā patīkami. Pašķirstīju vēl dažus žurnālus, jo vienmēr rēķinos ar to, ka varu vēl pastaigāties kur, kaut lekcijas laiks jau pienācis. Profesoram tāda īpašība, kas pa šo laiku novērota, pašam savas lekcijas kavēt. Un tas ir kā likums. Bet īstais novērojums mani sagaidīja, kad stāvēju rindā, lai maksātu par dzērienu. Pirms manis stāvēja milzīgs vīrietis. Es uz viņu skatījos no apakšas. Man tik bieži nemaz negadās tik augstu vērties cilvēkos. Pie kases viņš kaut ko ļoti tumšā, nīgrā un nesaprotamā balsī nomurmina, tā ka to nespētu saprast pat kāds, kas būtu teju vai ausi viņam pie mutes pielicis. Pārdevēja dīvainā kārtā sadzirdēja kaut ko uz to pusi un pārjautāja: "Divas biezpienmaizītes?" Uz ko milzis (likās, ka viņam dusmas pamatīgi sakāpušas) norūca skaļāk kaut ko citu, bet tikpat tumšu un neizskaidrojamu. Šķita, ka šis no kāda elles pagraba izkāpis. Izrādās, ka biezpienmaizīti viņš tiešām gribēja, bet vienu, ne divas. Tomēr pārdevēja par šādu kļūdu otrajā milža murmināšanas reizē gandrīz tika iedzīta grīdā. Šajā gadījumā par stereotipu es nosaucu to parādību, kad šādi cilvēki, kuriem dikcija ir pilnīgā pakaļā, uzskata par vainīgiem tos, kuri viņus nedzird un/ vai nesaprot, nevis meklē vainu sevī un faktā, ka viņi murmina kā grūtsirdīgas troļļu mātītes. Un tādu nav mazums. Šis man atsauca atmiņā jau ļoti sen satikto burvīgo moteļa administratori Polijā, kura nemācēdama nevienu valodu, izņemot dzimto, vienkārši nolēma poliski uz mums ar katru reizi arvien skaļāk bļaut - loģiski, jo skaļāk runās, jo labāk sapratīs.. :D
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: