[šurp grāmatas!]
Grāmatas arvien vairāk plauktos krājas ar putekļu kārtu. Tas ir bēdīgi, jo konkrētais skapis ir pilns ar saistošām un labām grāmatām. Zināmākie 20.gs. rakstnieki tur sanākuši kopā un izveidojuši savu diskusiju klubu, kā tas bija pieņemts 19. gs beigās/ 20. gs. sākumā. Visvairāk gan šķiet, ka viņi diskutē par to - kas ir šīs mājas iedzīvotāji, kuri pametuši grāmatas novārtā, tā vietā darīdami daudz nevajadzīgu un nejēdzīgu lietu. Šo jautājumu mēdzu uzdot arī sev. Un atbilde, protams, ka sen jau manā kabatā. Gribētos lasīt vairāk, bet es esmu no tiem indivīdiem, kuriem nepieciešams, lai lietas viņus uzrunā. Arī skolā atceros, ka Dvēseļu puteni atteicos lasīt, lai vai kas, jo paskatoties vien uz grāmatu, konstatēju, ka viņa mani negrib un es negribu viņu. Tai brīdī vēl nodomāju, ka Aleksandrs Grīns ir bijis nojūdzies, ko tik nenormālu sarakstīdams. Tai pašā laikā dzirdēju arī atsauksmes un sapratu, ka tomēr ir cilvēki, kurus kas tāds saista. Lai!
Uzrunāšanas motīvs mani ir pierunājis uz daudzām grāmatām, kuras šobrīd pāršķirstot, domāju, kā es toreiz tās varēju izlasīt? Bija vienubrīd aktuāli arī skolas laikā lasīt Nožēlojamos. Bet arī šī grāmata mani neuzrunāja, toties uzrunāja divi citi Viktora Igo darbi, un tā nu es izlasīju Cilvēks, kas smejas un Parīzes Dievmātes katedrāle. Par pirmo man ir īpaši labas atsauksmes, kaut arī drusku nomāca Igo tehnika, par šaušalīgi drūmo un garo vietu aprakstu. Un par beigām es arī nebiju sajūsmā. Abi darbi beidzas praktiski vienādi - mīlestība->ciešanas->nāve. Bet kopumā Igo darbi ir spēcīgi un atmiņā paliekoši.
Jau ilgu laiku mans iecienītākais rakstnieks ir Džeks Londons. Viņa darbi ir fascinējoši. Protams, ka esmu izlasījusi abus suņu gabalus - par Balto ilkni un Baku, kas ir patīkami darbi. Un pieveicu arī pirms pāris gadiem Mārtinu Īdenu. Tieši tā - pieveicu, jo gabals visnotaļ drūms. Tomēr šobrīd esmu pieķērusies Ērvina Stouna - Jūrnieks seglos - Džeka Londona biogrāfija, un konstatēju, ka Mārtins Īdens ir precīzs viņa dzīves attainojums. Džeka Londona dzīve ir kaut kas vārdos neizsakāms - tāds avantūrists bijis, ka es nevaru beigt brīnīties. Protams, ka tā dzīves daļa, kurā viņš pievērsās it kā komunismam, man visnotaļ netīk (tāpēc arī laikam Dzelzs papēdi nelasīšu), bet kāds viņš bija cilvēks - es esmu sajūsmā! Ne katrs tā varētu savu dzīvi nodzīvot. Pēc viņa biogrāfijas šķiet ķeršos pie Dzīvotgribas. Kādu bada gabalu vajag asinīs. Tomēr man visvairāk fascinē, kā Ē. Stouns rakstījis par Londona grāmatu tieksmi. Citēju:
"Viņš nebija no tiem, kas grāmatai tuvojas ar mūķīzeri, lai piesardzīgi uzlauztu atslēgu un slepus nozagtu tās saturu. Kad Džeks Londons, cirzdams taku cauri biezoknim, uzdūrās jaunai grāmatai, viņš metās tai virsū kā negausīgs plēsoņa, kā nomērējis vilks, kas sagatavojies lēcienam. Viņš iecirta zobus kaklā un nikni cīnījās, kamēr grāmata padevās, un tad kāri izsūca no tās asinis, aprija miesu, sagrauza kaulus tā, ka ik cīpsliņa un muskulis kļuva par daļu no viņa paša, atdeva viņam savu spēku."
Dažreiz gribētos, kaut man būtu tāda kāre uz grāmatām, jo grāmatas taču ir vērtība, tās izglīto cilvēku, radot iztēli, kas dzīvē patiesībā ir tik nepieciešama, lai cilvēks neaizietu bojā.