Cars, cars, cars..
Tie ir tādi mazi brīnišķīgi brīži, kad tēvs uztic man savu auto. Tādi ir bijuši ļoti maz, arī tāpēc tik īpaši. Un tad tā sēdēt pie liela autiņa stūres un iesākumā līgani slīdēt uz 70 pēc sajūtām, bet patiesībā uz 110 pēc spidometra. Un tad ieslēgt mūzikas aparatūru un vienmēr zināt, ka priekšā gaidīs, kas īpaši labs. Tā nu turpceļā mani pavadīja Pink Floyd un atpakaļceļā Rush. Ne jau tāpat es to autiņu nopelnīju - vien tādēļ, ka ar citiem nevar mums netālu esošo smilšu neceļu izbraukt. Nu, varbūt ne gluži nevar, bet risks palikt smiltīs liels..  man sāk likties, ka es līdzīgu ierakstu jau esmu rakstījusi.. laikam būs vēl kādreiz bijis tāds lielais laimes brīdis..

Tā ir tīrā bauda stūrēt automašīnu. Senāk, sapņainos tīņu gados, traki gribēju tikt pie veca mustanga, lol..