Where the wild things are
Sestdien pēc gadatirgus, kurā studentus (arī tādus kā mani, kas vēl joprojām par studentu izliekas) mēģināja brutāli nožmiegt, paziņojot, ka ieejas biļete maksā 3(!)Ls (pārējiem nabadziņiem 4 laši), devos pakaļ diviem meža dīvaiņiem un laidām uz Kurzemi kārtējā relaksācijas tūrē īstos laukus asinīs ielaist. Ak, laime pilnīgā! Šoreiz speciāli nepaņēmu kamerveidīgo līdz, jo nu cik tad var fotografēt visu un visur un atkal un no jauna. Sāk jau likties, ka bez aparāta cilvēks vispār neko vairs nevar (rezultātā man te jāraud, ka nav nevienu bildi, ko parādīt, lol). Kā vienmēr braucām ar domu - 2 dienas! Gala iznākums vienmēr ir minimāli 3 dienas, reizēm vairāk - ļaudis no šī foršuma prom negrib braukt un reizēm sanāk, ka zvana uz darbu un sadomā kādu atrunu kāpēc nevarēs ierasties. Lauki burtiski iesūc sevī. Mēs jau gandrīz palikām arī ceturto dienu - man solīja tādus labumus, ka es teju jau piekritu - solīja vēlreiz riktīgi pirtiņā nopērt, muguriņu pamasēja - visādi izmēģinājās. Un es jau kusu un kusu, bet pēdējā brīdī tomēr atcerējos, ka ir arī cita dzīve ārpus šīs burvīgās saimniecības. Tur esot absolūti aizmirstas, ka cita dzīve vispār eksistē. Pilnīgi nopietni. Ierodoties pie labākajiem kurzemniekiem, mani jau atkal sagaidīja ar manu mīļāko darbiņu. Ieklapējām mīklu, nākamajā dienā izmīcījām, uz lizes kļavu lapas, pa kukulīšam virsū un krāsnē iekšā. Kādi 14 laikam kopā bija. Tagad pat atkal ap vienu klaipiņu našķējos. Šoreiz gan mana roka bija tāda pavārga trāpījusies. Mīcīšana ir traki grūts darbs. Roka muka no manis prom, bet es viņu piespiedu strādāt. Un ta paspēju ķiplokus kaplēt, kāpostus stādīt un tā uz priekšu. Kāpostos vispār mēs bijām labā komanda. Tumsa nāk virsū, a četras vagas jāpaspēj sastādīt. Tad nu viens raka, otrs lēja, trešais šķiroja stādus, ceturtais lika bedrītē, piektais taisīja ciet bedrītes, sestais skraidīja šurpu turpu pēc ūdens (atgādināja kādu pasaku par zvēriem). Tas bija veikls un jautrs pasākums pēc kura es pakustēties gandrīz nevarēju, kad mani iespēra pirtī un tā nopēra, ka pēc tam bij pie visiem stūriem jāturas, lai nenoģībstu. Bet no rīta pamodos kā jauns cilvēks - neviena vaina! Kārtīga latviešu pirts patiesi ir tas, kas ilgi tur pie dzīvības un labas veselības. Šie visi tur veseli un sprauni ļaudis. Un braucot prom, protams, mums piekrāmēja pilnu mašīnu ar lauku labumiem. Zaļumi, dārzeņi, olas, maize un.. un.. - ar to visu mēs nedēļu iztiekam un vēl vairāk. I vienu jaunā medus rāmīti pat man iedeva. Es tak nezināju no prieka, kur likties un kā tik labiem ļaudīm vēl līdzēt. Ka viņi mūs šitā apdāvina, vienmēr liekas, ka mēs darām piecreiz par maz. Un tagad jau atkal man lomkas. Skatos pa logu un nesaprotu kāpēc neviena vista ārā neskraida (smieklīgi ir iet pa vistu aploku - pēkšņi vienā brīdī apcērties riņķī un konstatē, ka tev klusi aiz muguras seko kāds pārsimts vistu), gaiļi un pāvs nebļaustās, govis nemauj - liekas, ka nav kaut kas kārtībā. Truli tagad blenz mūros un atkal nesaproti kāpēc vienreiz neej no tās smacīgās pilsētas prom. Atpakaļ ceļš bija episks kā vienmēr, jo ar ellīgo vīrišķi atkal saplēsāmies līdz tādai stadijai, ka man vajadzēja pāris reizes stāties malā, lai šis var izkāpt un izkliegties, jo citādāk viņam gribas mani nožņaugt, ha-ha.. viņš mani ienīst un reizē neienīst. Cik mīļi tā. Bet bez nemitīgas bļaušanas mēs nemākam sadzīvot. Un sadzīvot diemžēl, lai kā negribētos, mums ir nepieciešamība, citādāk no tā cieš mūsu padsmit bērni. Un tad es vēl sapratu, ka es neko nesaprotu, jo man ir nenormāli viedi dzīves uzskati, pēc kuriem es pati nedzīvoju.