Jauka tāda atmiņa
Reiz vecāki bija aizbraukuši kaut kur atpūsties un atstājuši manā pienākumā piebraukāt uz mājām un aplaistīt puķes. Es, protams, skuķis pa gaisu. Visu laiku dauzos apkārt, mājās parādos reti. Rezultātā nokaltēju vienu mammas puķi. Kad devos sagaidīt vecākus lidostā, ierados kā jau parasti, bet vietējā veikaliņā nopirku tieši tādu puķi kādu biju nokaltējusi. Vainas sajūta nepajokam. Mammīte mani ieraugot ar konkrēto puķi, saprata momentā, kas par lietu.

Šorīt abas sēdējām beķerejā Saulkrastos pie tējas un kafijas tasēm un omulīgi pļāpājām. Stāstīju par saviem mazajiem lielajiem relaksācijas brauciena iespaidiem igauņu zemē. Vienā brīdī aizrunājāmies par mūsu viesmīlīgo miera ostas namatēvu Hāpsalā - mākslinieku, kurš savu dzīves vietu izveidojis traki feinu, ka sievišķiem jābrīnās. Līdz šim reti redzēts tāds vīrietis, kurš domātu par katru sīkumu savā miteklī no mazākā audziņa līdz sīkākajai logu aizkaru rišiņai. Nē, viņš nav nepareizi orientēts. Bet grūti noticēt, ka vīrietis tā rūpējas par šādām lietiņām. Līdz šim kaut kā ierasts, ka vīriešiem taču parasti mājās augu nav. Ja, nu, kāds rūpējoties par viņa mitekli, iegādājas jubilejā viņam ko zaļu - ilgi nabaga zaļums neizvilks, jo - vai tad tas ir arī jālaista?

Šajā sakarā mammīte atcerējās manu kaltēšanas gadījumu un izstāstīja precīzi, ko tajā brīdī padomāja. Viņa iznāk caur stiklotajām durvīm un redz mani, satinušos kaut kādos neizprotamos kankaros, matus savēlusi čupā kā tikko būtu iznākusi no dušas un padusē tieši tāda puķe, kāda mājās bija. "Ahā!" viņa nodomāja un ar siltu smaidu un ierasto sapratnes sejas izteiksmi un uzsvaru uz pirmo teikuma daļu, viegli pie sevis nopūtās "Tas ir mans bērns!"