Pūt, Vēja māt!
Labi, es varbūt esmu nepietiekoši vērtīga fane, ka izlaidu Skyforger lielo konci pat apzinoties, ka šovasar vispār nesanāks viņus nekur pārķert. Nesanāca pat sarunāt ar viņiem vienu grandiozo konci tepat Latvijā, ko visi varētu tāāā pabaudīt, jo viņi tā vietā izvēlējās citu Zemi un tas ir FAIL. Tas man nepavisam nelika par viņiem padomāt ko labu. Bet kamēr Kalēji dārdināja Rīgu, es klausījos kā dārdina un mētā savus sudraba šķēpus Pērkons (tā ka Debesu Kalēju es būtībā nemaz garām nepalaidu), un tālos laukos saplūdu ar dabu tā, ka to nav iespējams vispār aprakstīt. Pirmo reizi bija tāda sajūta, tāda ieiešana transā, ka mēs ar dabu esam viens veselums. Es esmu pļava. Basām kājām, kailiem pleciem gulēju pļavā un izliju līdz kaulam. Ilgi tā gulēju. Un Zeme un zāle ietina mani savās skaistajās smaržās. Es teicu Pērkonam, lai nāk pie manis. Viņš bija spītīgs - staigāja man apkārt, mellos padebešus stumdīdams un grūstīdams, bet tieši virs manis bija balts mākonīts. Un es tā gulēju, skatījos savā baltajā mākonītī, liju un liju, un Pērkons riņķoja un riņķoja. Izdusmojās uz visiem stūriem, bet mani nenāca strostēt ne par ko. Laikam esmu bijusi traki laba, ka viņš tā dīvaini man to balto mākonīti iedāļāja. Normālam cilvēkam pēc šādām aktivitātēm būtu momentā jānoliekas uz slimības gultas - gulēt pusplikam zemē ilgi, ilgi, slapjam kā žurkai, pēcāk salt kā negudram un nesaprast vai dzīvē vēl sajutīs siltumu. Bet es ne. Te nu ir tā atslēga - ja Tu esi tīrs un patiess pret dabu, mīli to ar visu sirdi un dvēseli un zini, ka nekā varenāka nepastāv, tad Tu nezināsi, kas tā tāda saaukstēšanās vispār ir... Zeme, daba, viss dzīvais - tas ir tas, kas mūs, cilvēkus, ir radījis un tas, kas mūs piebeigs un pārsvarā tikai tāpēc, ka mēs, cilvēki, esam pilnīgi idioti un mākam vien darīt pāri dabai, savai Zemei un viens otram. Bet, ko nu man te sprēgāt - tās visas tādas pilnīgi tukšas runas, jo īstā būšana ir būšana tur un tā ir katra individuāla spēja vai nespēja. Diez vai kādam paliek labāk no maniem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un, ja pielīdzinām - teju pravietiskās sludināšanas, lol.  Nē, es esmu pagāns! Ko gan man sludināt? Tā ir tikai tīra jūsma. Man Saule un Pērkons sirdī. Un mums ir labi tā kā mums ir un pārējiem ir labi tā kā viņiem ir un katrs dzīvo tā kā viņš grib. Un reizēm nopeļu cilvēkus, protams, ieskaitot sevi, jo man arī sanācis par cilvēku piedzimt, tikai tāpēc, ka tas taču ir negrozāms fakts, ka mēs visi esam idioti. Un, ja kāds apgalvo, ka neesam - lūk, jums vēl lielāks idiots! Kurbadu tikmēr mīļš draugs man iegādājās, tagad būs kaut kā jāsadabū šis rokā.