Got one lats?
Cik nenormāli daudz ļaužu mums ikdienā paiet garām! It sevišķi, ja vairākas reizes šķērso ielu pie stacijas. Bet tik un tā tik reti sanāk sastapt savus draugus vai paziņas, kurus tajā brīdī tik ļoti labprāt sastaptu. Un ne jau tāpēc, ka būtu grūti piezvanīt. Nu, labi, varbūt arī tāpēc. Telefons dažkārt vienalga ir kā robeža, jo sanāk padomāt - bet, ja nu es viņu iztraucēju vai, ko nu es bāzīšos cilvēkam virsū. Turpretī nejaušām satikšanām piemīt apburošs spēks, kas tā vienkārši un negaidīti var novest pie skaistas dienas vai vakara.

Un tad vēl es sev nosolījos, ka nekad neiešu iekšā veikalā, kas saucas Superlats vai Viss par vienu latu! vai taml. Bet iegāju, jo ieraudzīju caur logu, ka Pringli viņiem par vienu latu. Ei, nost! Tagad sēžu un riju, ha..