Charging the Battery
Stulbi tā. Gribētos jau uz Skyforgeru aiziet tai maija datumā, nu, taču, ka gribētos, bet tāds viedais vecums, ka iedomājos to ļaužu pūli /labi iereibušu, lai neteiktu rupjāk/ un vēlēšanās būt tur pāriet. Un tad vēl atceroties savu leģendāro Skyforger konci, kur mani, mazo, aizsargājamo siltumnīcas audziņu, gandrīz samīdīja /urr..drebuļi/.. Un tad vēl otrs faktors - tā biļešu cena. Par tās lielo cenas amplitūdu man sanāktu 1-4 vērtīgas konsultācijas jaunā mērķa sasniegšanai. Es vispār biļetes vairs nepērku. Uz Metāliku gribēju aiziet ķeksīša pēc vairāk un tāpēc centos vinnēt visādās akcijās, bet kas tad es par loteriju cilvēku - pāris reizes sen, ļoti, ļoti sen atpakaļ Sprite korķīšos esmu laimējusi jaunu pudeli - i viss, ha. Tomēr, kad uzzināju, ka viņi nav spēlējuši Bateriju, tad baigi nenožēloju. Patiesībā vispār nenožēloju. Tas nekas, ka naktī pirms konča sapņoju kā sēžu kaut kādā aizskatuvē un runājos ar Hetfīldu par to kāds ārā laiks. Vienalga nenožēloju.